olvadu iekaisums. SALPINGĪTS parasti rodas, ja olvados no dzemdes dobuma iekļūst inf., visbiežāk pēc menstruācijām, dzemdībām, aborta vai dzimumakta; SALPINGĪTS var rasties, infekcijai izplatoties no aklās zarnas vai citām resnās zarnas daļām, kā arī pa limfvadiem un asinsvadiem. Ja SALPINGĪTS ierosina nosacīti patogēni mikroorganismi (stafilokoki, streptokoki, zarnu nūjiņa), iekaisums var būt gan vienā, gan abos olvados, bet, ja olvados iekļūst gonokoki vai tbc ieros., iekaisums vienmēr ir abpusējs. Izolēts SALPINGĪTS sastopams reti, biežāk iekaisuma process skar gan olvadu, gan olnīcu — rodas adneksīts. SALPINGĪTS var norisēt akūti vai hroniski. Akūtā SALPINGĪTS pazīmes ir stipras sāpes vēdera lejasdaļā un krustos, gļotaini vai strutaini izdalījumi no dzimumceļiem, t paaugstinās līdz 38—39°; pulss paātrinās līdz 90—100 reizēm minūtē; dažkārt ir slikta dūša, vemšana, galvassāpes un reibonis. Slimnieces vispārējais stāvoklis strauji pasliktinās, ja olvadi sastruto un inf. pāriet uz iegurņa dobuma vēderplēvi, — pulss paātrinās līdz 120 reizēm min., t° vēl vairāk paaugstinās, pastiprinās sāpes, rodas vēderplēves kairinājuma pazīmes. Ja nekavējoties nesāk ārstēšanu, inf. var izplatīties visā vēdera dobumā un var rasties peritonīts. Lai akūtais SALPINGĪTS nekļūtu hronisks, jāgriežas „. pie ārsta jau tad, kad parādījušās slimības pirmās pazīmes. Hroniskajam SALPINGĪTS raksturīgas velkošas sāpes vēdera lejasdaļā un krustos, var rasties menstruālā cikla traucējumi. Ja saauguma dēļ olvadi kļūst necaurlaidīgi, rodas neauglība, bet daļēja olvadu aizsprostošanās var būt cēlonis ārpusdzemdes grūtniecībai. Slimniecēm, kam ir hron. SALPINGĪTS. jāsargājas no darba, kurš saistīts ar straujām ārējās vides t° maiņām, kā arī ar ķermeņa vispārēju vai daļēju vibrēšanu. SALPINGĪTS ārstēšana un profilakse tāda pati kā adneksīta gadījumā.