inf. slimības, kuras ierosina adenovīrūsi un kurām raksturīgs iekaisums elpošanas ceļos, acīs, zarnās un limfmezglos.

Adenovīrusi pirmo reizi audu kultūrā izdalīti 1953. g. no bērnu mandelēm (arī adenoīdiem). Slimību ierosina vairāk nekā 30 adenovīrusu seroloģisko tipu. Inf. avots — slimi cilv. (gk. bērni), kā arī vīrusi nēsātāji, kas izdala slimības ierosinātājus apkārtējā vidē ar siekalu pilieniem, retāk ar konjunktīvas atdalījumiem.
Cilv. var inficēties pilieninfekcijas ceļā, arī sadzīves kontaktu ceļā — ar inficētu ūdeni, peldoties slēgta baseinā, slaukoties kopējā dvielī. inkubācijas periods 3—14 dienas. Slimība sākas pēkšņi ar nespēku, galvassāpēm, paaugstinātu t°. Tā kā adenovīrusi savairojas žāvas un deguna gļotādā, galv. klīn. simptoms ir rīkles gļotādas iekaisums ( faringīts ). Var būt arī iesnas. kakla un zemžokļa limfmezgli palielināti, bet nesāpīgi. Šādu klīn. formu sauc par rinofaringītu.
Ja slimības process skar mandeles, tās iekaist, palielinās, pietūkst, apsarkst; reizēm tās pārklājas ar bālganiem, plēvjainiem aplikumiem ( rinofaringotonsilīts). Ja slimība pāriet uz bronhiem, pievienojas klepus. Var rasties arī adenovīrusu ierosināts plaušu karsonis ar ilgstošu, smagu gaitu. Dažkārt iekaist arī acu konjunktīva ( faringokonjunktivālais drudzis), var rasties epidēmiskais keratokonjunktivits un bojājumi radzenē.
Bērniem, retāk pieaugušajiem, tievās zarnas gļotādas iekaisums izraisa īslaicīgu caureju 3—4 reizes dienā, izkārnījumi šķidri, ūdeņaini, ar gļotu un asiņu piejaukumu un lēkmjveida sāpēm vēderā. Var rasties arī meningīts.

ārstē ar dezoksiribonukleāzi ( inhalāciju veidā, arī pilinot degunā, acīs), kas aptur adenovīrusu vairošanos.

profilakse. Slimnieku izolēšana, personiskās higiēnas ievērošana, pastiprināta telpu vēdināšana, organisma norūdīšana. Var izmantot interferonu (pilina degunā), oksolīna ziedi ( degunā) vai oksolīna šķīdumu (kakla skalošanai), kā arī vakcīnu, kas pasargā no inficēšanās ar visvairāk izplatītiem adenovīrusu tipiem.