laika posms no inf. slimības ieros. iekļūšanas organismā līdz slimības sākumam (pirmajām klīn. pazīmēm). Inficēšanās brīdī slimības ieros., iekļuvis cilv. organismā, vēl neizraisa saslimšanu. Vajadzīgs zināms laiks, kurā tas pielāgojas organisma iekšējai videi, intensīvi vairojas, izstrādā fermentus, reizēm arī toksīnus, kas tam palīdz pārvarēt organisma aizsargbarjeras, iekļūt dziļāk guļošajos audos un izplatīties pa organismu. Cilv. organisms savukārt reaģē uz inficēšanos, mobilizējot visus aizsarglīdzekļus, kas var likvidēt ierosu, — palielinās leikocītu fagocitārā aktivitāte (leikocīti uzņem sevī mikroorganismus; ↑ fagocitoze). aktivējas fermenti, kas noārda mikroorganismus. INKUBĀCIJAS PERIODS sākumā, kad ieros. ieslēgts audos, cilv. nevar būt inf. avots. INKUBĀCIJAS PERIODS beigās, kad ieros. audos savairojies un izraisījis to bojāeju, tas kopā ar bojā gājušajiem audiem izdalās apkārtējā vidē un cilv. kļūst par inf. avotu. INKUBĀCIJAS PERIODS beigās no organisma izdalās, piem., difterijas, gripas, masalu, meningokoku inf., vēdertīfa u.c. slimību ieros-i. Dažādām inf. slimībām INKUBĀCIJAS PERIODS garums ir dažāds; tas atkarīgs no ieros. attīstības procesa organismā, kā arī no organisma reakcijas īpatnībām. Zinot INKUBĀCIJAS PERIODS garumu, epidēmijas perēklī vieglāk atklāt inf. avotu. Ar saslimušo saskarē bijušās personas medicīniski novērojamas visu garāko INKUBĀCIJAS PERIODS. Ja šajā laikā jaunu saslimšanas gadījumu nav, visi pretepidēmijas pasākumi izdarīti pareizi — inf. izplatīšanās ir novērsta. Tab