aizsargpotes (vakcīnas) ievadīšana organismā tā pasargāšanai no inf. slimības; viens no imunizācijas veidiem. Medicīnā VAKCINĀCIJA lieto gk. profilaksei saskaņā ar inf. slimību apkarošanas vispārējo plānu (plānveida VAKCINĀCIJA) vai kādas epidēmijas draudu gadījumā (epidēmijas indicētā VAKCINĀCIJA). Plānveida VAKCINĀCIJA izdara pret tbc, garo klepu, stingumkrampjiem, difteriju un poliomielītu; epidēmijas indicēto VAKCINĀCIJA — pret attiecīgu ievazāto inf. slimību (piem., holeru) vai kādu endēmisku lipīgu slimību (piem., vēdertīfu, ja ir gaidāms tā uzliesmojums). Terapijā vakcīnas lieto reti, parasti tās aizstāj ar ķīmijterapijas līdzekļiem. Efektīva VAKCINĀCIJA izraisa pārmaiņas organisma reaktivitātē: pieaug pretošanās spēja, organisms kļūst imūns pret lietoto vakcīnu un attiecīgiem virulentiem slimības ieros-iem. VAKCINĀCIJA jāizdara tikai veselam cilv. instrukcijā norādītā devā un laikā. Pārāk liela deva un bieža ievadīšana var izraisīt pretēju parādību, proti, imunoloģisko paralīzi jeb pārejošu organisma aizsargspēku kavējumu līdz ar antivielu samazināšanos. VAKCINĀCIJA laikā nedrīkst lietot steroīdu grupas hormonus, jo tie arī kavē antivielu rašanos. Ja pēc VAKCINĀCIJA paaugstinās t°, rodas miegainība, stipri izteikts apsārtums vakcīnas ievadīšanas vietā vai citi nevēlami simptomi, jāziņo ārstam. Sevišķi rūpīgi pēc VAKCINĀCIJA jānovēro bērni. Tomēr pieredze rāda, ka VAKCINĀCIJA ļoti reti izraisa sarežģījumus. Tā kā VAKCINĀCIJA (mākslīgā imunizācija) nerada tik ilgstošu imunitāti kā dabiski pārciesta slimība, VAKCINĀCIJA jāatkārto — jāizdara revakcinācija.