— asins slimība, kam raksturīga nenobriedušu, kā arī funkcionāli nepilnvērtīgu asins šūnu savairošanās ne tikai asinsrades orgānos (sarkanajās kaula smadzenēs, liesā, limfmezglos), bet arī citur (aknās, nierēs).

Ar leikēmija slimo visā pasaulē, dažās zemēs saslimstība pieaug. leikēmija cēloņi līdz šim nav noskaidroti. Ir atrasti vīrusi, kas izraisa leikēmija vistām, pelēm, žurkām un dažiem citiem dzīvn. Dažreiz leikēmija rada jonizējošais starojums. Tā, piem., cilvēkiem, kas cietuši atombumbas sprādzienā 1945. g., saslimstība ar leikēmija ir daudz lielāka nekā pārējiem Japānas iedz.

leikēmija izcelsmē nozīme ir arī iedzimtībai. Pēdējā laikā atzīst, ka leikēmija izcelsme saistīta ar leikozogēno faktoru (jonizējošais starojums, vīrusi u.c.) izraisītām pārmaiņām asinsrades šūnu nukleīnskābēs.

leikēmija var būt akūta un hroniska. Akūtās leikēmija formas atkarībā no tā, kāda veida nenobriedušās šūnas (mieloblasti, limfoblasti u.c.) savairojas asinsrades u.c. orgānos, mieloblastoze, limfoblastoze, monoblastoze un eritromieloze. Visvairāk izplatītās hron. leikēmija formas ir 1imfoleikoze un mieloleikoze. Dažādu akūtās leikēmija formu klīn. aina ir visai līdzīga.
Ar akūto leikēmija vīrieši slimo biežāk nekā sievietes. Slimība var sākties pakāpeniski: rodas nespēks, sāpes kaulos, palielinās limfmezgli. Taču slimība var sākties arī pēkšņi ar augstu t° (38—39° un vairāk), angīnu un hemorāģiskās diatēzes parādībām. Asinīs ir stipri samazināts segmentkodolaino leikocītu un limfocītu daudzums. Liela daļa leikocītu parasti ir nenobriedušas (leikozas) šūnas. Punktējot krūšu kaulu, sarkanajās kaula smadzenēs atrod 30—90% šo šūnu. Samērā drīz rodas anēmija. Sakarā ar trombocītu daudzuma krasu samazināšanos sākas dažāda veida asiņošana; samazinoties neitrofilo leikocītu daudzumam, var rasties sastrutojumi un sepse. Akūtā leikēmija parasti strauji progresē, tomēr dažreiz izdodas sasniegt samērā ilgstošas remisijas (1—2 g. un ilgāk).

Limfoleikoze rodas, limfmezglos, kaula smadzenēs, liesā, aknās u.c., orgānos savairojoties limfātiskajiem audiem. Parasti saslimst vecāki cilv. Slimība sākas pakāpeniski ar perifērisko (zemžokļa, kakla, padušu, cirkšņu) limfmezglu, kā arī aknu un liesas palielināšanos. Sakarā ar limfocītu pavairošanos asinīs (70—90% un vairāk) stipri palielinās kopējais leikocītu daudzums, pat līdz 400 000 vienā mm3 asiņu. Lielākā daļa limfocītu ir funkcionāli nepilnvērtīgi. Eritrocītu un trombocītu daudzums samazinās, samazinoties neitrofilo leikocītu daudzumam, kā arī trūkstot antivielām, bieži rodas inf.-ciozas komplikācijas: bronhīts, plaušu karsonis u.c. Hron. limfoleikozes gaita ir samērā ilgstoša.
Slimības paasinājuma periodus nomaina remisijas, kas parasti iestājas pēc ārstēšanas.

Mieloleikozes gadījumā kaula smadzenēs, kā arī liesā, aknās u.c. orgānos pastiprināti rodas granulocītu rindas šūnas, turklāt asinīs nokļūst arī nenobriedušas šūnas (mieloblasti, promielocīti u.c.). Slimība sākas pakāpeniski — rodas nogurums, stipra svīšana, dažreiz sāpes kreisajos sānos, kuras rada liesas palielināšanās. T° nedaudz paaugstināta, dažreiz līdz 38—39°. Sākumā ir tikai neliela leikocitoze, bet, slimībai progresējot, leikocītu daudzums palielinās līdz 200 000 un vairāk vienā mm3 asiņu. Eritrocītu un trombocītu daudzums ir samazināts. Slimības gaita ir viļņveidīga, paasinājumus nomaina remisijas. Komplikācijas — asinsizplūdums galvas smadzenēs, plaušu karsonis, sepse, liesas plīsums u.c.

Ārstēšana. Akūtās leikēmija slimnieki nekavējoties jāievieto slimnīcā. Lieto citostatiskus līdz., kortikosteroīdus, antibiotikas u.c. medikamentus, asins pārliešanu. Hron. leikēmija slimniekiem jāatrodas pastāvīgā ārsta uzraudzībā. Nepieciešams saudzējošs režīms, nedrīkst strādāt smagu fiz. darbu.
Limfoleikozes sākumā, kad vēl nav izteiktas anēmijas un stipri palielinātu limfmezglu, lieto vispārspēcinošu terapiju (C vit. u.c.). Slimības vēlākās stadijās lieto citostatiskus līdz. u.c. medikamentus, asins pārliešanu; labi palīdz limfmezglu un liesas apstarošana ar rentgenstarojumu.
Mieloleikozes gadījumā lieto medikamentus un asins pārliešanu.