cilv. (donora) asiņu ievadīšana otram cilv. (recipientam) ārstn. nolūkā. Parasti asinis ievada vēnā, retāk — artērijā, kaula smadzenēs.
ASINS PĀRLIEŠANA lieto gandrīz visās klīn. medicīnas nozarēs, gk. noasiņošanas, anēmijas, saindēšanās, hron. slimību gadījumā, kā arī ķirurģijā sarežģītās operācijās. Daudzos smagos saslimšanas, traumu u.c. gadījumos ASINS PĀRLIEŠANA ir vienīgais dzīvības glābšanas līdzeklis. ASINS PĀRLIEŠANA ietekmē organisma fiziol. funkcijas, pastiprinot vielmaiņu, imūnbioloģiskos mehānismus, kā arī tieši pārmainot asins sastāvu un asinsrades sistēmas aktivitāti.

Klīn. praksē parasti izdara netiešo ASINS PĀRLIEŠANA — slimniekam pārlej konservētas asinis (asinīm piejauc dažādas vielas, kas kavē recēšanu un stimulē eritrocītu un leikocītu dzīvotspēju), asins komponentus (eritrocītu masa, leikocītu masa, trombocītu masa, plazma) u.c. asins preparātus, ko izgatavo asins pārliešanas stacijās.
Tiešo ASINS PĀRLIEŠANA — asiņu ievadīšanu slimniekam tieši no donora — izmanto reti, gk. asinsrades sistēmas saslimšanas gadījumā. Smagas intoksikācijas, kā arī jaundzimušo hemolītiskās slimības ārstēšanā tiek izdarīta asins apmaiņa — slimniekam pakāpeniski nolaiž asinis un to vietā ievada konservētas donora asinis.
Slimniekam var pārliet arī viņa paša asinis (autotransfūzija). Asinis no slimnieka savāc pēc asiņošanas vai arī noņem slimniekam kādu laiku pirms paredzētās operācijas un pārlej operācijas laikā; šo metodi lieto cilvēkiem, kam ir alerģija pret donoru asinīm.

Pārlejot asinis, jāievēro to saderība pēc asins grupas, rēzus faktora un individuālajām biol. īpatnībām.
O(I) grupas slimniekam var pārliet tikai O(I) grupas donoru asinis;
O(II) grupas slimniekam — O(II) un O(I) grupas asinis;
B(III) grupas slimniekam — B(III) un O(I) grupas asinis;
AB(IV) grupas slimniekam — visu grupu asinis.

Pārlejamo asiņu devu nosaka ārsts; tā atkarīga no slimības rakstura, organisma funkcionālā stāvokļa, kā arī no ASINS PĀRLIEŠANA indikācijām.