dzīvn., kuru organismā uzbrukuma (barības sagādes) vai aizsardzības vajadzībām veidojas citām dzīvn. sugām (arī cilvēkam) indīgas vielas.

Parasti indīgās vielas rodas speciālos dziedzeros, kas saistīti ar attiecīgi veidotiem indes zobiem (čūskām), dzeloņiem (kukaiņiem) vai atverēm ādā (krupjiem). Dažreiz indi satur ķermeņa audi vai orgāni (dažām zivīm dzimumdziedzeri, vēderplēve). INDĪGIE DZĪVNIEKI sastopami daudzās dzīvn. grupās: infuzorijas, hidras, medūzas, zirnekļi, skorpioni, ērces, kukaiņi, zivis, abinieki, čūskas.
Pazīstamākie INDĪGIE DZĪVNIEKI ir čūskas. Tām ir 2 gari indes zobi augšžoklī, caur kuriem pa kanālu vai rievu kodiena laikā inde no indes dziedzera ieplūst brūcē. Kodumi bieži vien ir nāvējoši. Daudz indīgo čūsku ir tropu un subtropu zemēs.

LPSR sastopama tikai 1 suga — odze (Vipera bērus). Ķermenis 40—75 cm garš; krāsa no sudrabpelēkas un gaiši brūnas līdz sarkanbrūnai un melnai; uz muguras melna zigzagveida līnija. (Par pirmo palīdzību pēc odzes kodiena ↑ rakstā dzīvnieku kodumi.) Indes dziedzeri izveidoti dažām kukaiņu — plēvspārņu sugām: bitēm, lapsenēm, sirseņiem. Dzēlējierīce — pārveidots dējeklis. Par indīgiem dažreiz tiek uzskatīti arī daudzi asinssūcēji kukaiņi (utis, blaktis, blusas, odi, knišļi, dunduri). pēc kuru dzēliena izveidojas alerģiskas parādības: tūskas, izsitumi, nieze, paaugstināta t u.tml. (↑ kukaiņu dzēlumi). Čūsku indi un bišu indi plaši izmanto medicīnā.