ārstēšanas metode, kuras pamatā ir uzskats, ka slimība jānovērš ar zāļlīdzekļiem, kas lielākās devās paši var izraisīt ārstējamai slimībai līdzīgus simptomus («līdzīgs jāārstē ar līdzīgu»). HOMEOPĀTIJA pamatus licis vācu ārsts Z. Hānemanis 19. gs. sākumā. HOMEOPĀTIJA balstās uz 5 pamatprincipiem:
1) slimnieks rūpīgi novērojams, it īpaši pievēršot uzmanību tā sūdzībām, raksturam, temperamentam, nosliecēm, ķermeņa uzbūvei;
2) slimības ārstēšanā lietojams zāļlīdz., kas noteiktos apstākļos veselam cilv. spēj izraisīt līdzīgus simptomus;
3) visi zāļlīdz. pirms ieviešanas praksē pārbaudāmi veselam cilv.;
4) zāļlīdz. lietojams stipri atšķaidīts; atšķaidījumus Hānemanis nosaucis par potencēm un apzīmējis ar burtiem D (decimālpotence jeb desmitkārtīgie atšķaidījumi) un C (centesimālpotence jeb simtkārtīgie atšķaidījumi);
5) slimīgās parādības jānomāc nevis no ārienes, bet «jālikvidē no iekšienes» ar uzmanīgu kairinājuma terapiju.

Ar HOMEOPĀTIJA drīkst nodarboties tikai kvalificēts ārsts homeopāts. Pirms ārstēšanas slimnieku rūpīgi izmeklē, ja nepieciešams, izmantojot arī laboratorijas datus, rentgenu, elektrokardiogrāfiju u.c. metodes. Zāļlīdzekļa veidu un atšķaidījuma pakāpi izvēlas atbilstoši slimības norisei: akūtos gadījumos zāļlīdzekļus lieto lielākos atšķaidījumos un biežāk; hron. gadījumos lieto zāļlīdzekļus, kas iedarbojas lēnāk un ar ilgākiem, nereti pat vairākas dienas gariem pārtraukumiem. Zāļlīdzekļus lieto gk. iekšķīgi, ārstēšanas laikā izvairoties no kairinošām vielām — sāls, kafijas, tabakas, alkohola. HOMEOPĀTIJA izmanto dažādus, gk. augu (piem., kurpītes, arnikas, beladonnas, driģenes, kalmju) un dzīvnieku produktus, kā arī dažādas ķīm. vielas (piem., arsēna savienojumus, kalcija karbonātu, vara acetātu, dzelzs fosfātu, kālija fosfātu, dzīvsudraba savienojumus, silikātus).
HOMEOPĀTIJA teorētiskie pamati mūsu dienās neiztur kritiku. Kā liecina prakse, ar HOMEOPĀTIJA metodēm nevar izārstēt nevienu smagāku slimību (ļaund. audzējus, asins slimības, inf. slimības, tbc). Tomēr kā ārstēšanas palīgpaņēmiens HOMEOPĀTIJA nav zaudējusi nozīmi arī mūsu dienās. Tas saistāms ar šādiem apsvērumiem:
1) HOMEOPĀTIJA metodes ir nekaitīgas, tās atbilst visas medicīnas pamatprincipam — nekaltēt;
2) mūsdienu medicīna bieži lieto ārstēšanas paņēmienus, kas tuvi HOMEOPĀTIJA, piem., dažu ādas slimību gadījumā lietotais rentgena apstarojums veselam cilv. nereti izraisa līdzīgu iekaisumu;
3) daudzas iedarbīgas vielas (vit-us. mikroelementus, hormonus, vakcīnas, serumus) mūsdienu medicīna lieto koncentrācijas, kas atbilst HOMEOPĀTIJA principiem par atšķaidījumiem;
4) pēdējā laikā medicīnas arsenāls papildinās ar zāļlīdzekļiem, ko jau sen pārbaudījusi un atzinusi par derīgiem HOMEOPĀTIJA (bišu inde, Čūsku inde, daudzi augu produkti);
5) HOMEOPĀTIJA ieteiktais vieglā kairinājuma princips labi saskan ar daudzām fizioterapijas metodēm;
6) tā kā homeopātija nav vispāratzīta, tā iegūst īpašas iedarbības oreolu, kas izmantojams daudzu hronisku slimību ārstēšanā kā svarīga psihoterapijas sastāvdaļa.