invāzijas slimības, ko ierosina plakantārpi un veltņtārpi (helminti).

HELMINTOZES izplatība atkarīga no klimata, ģeogrāfiskajiem apstākļiem, faunas, iedz. nodarbošanās, vecuma, ieražām, kultūras līmeņa, apdzīvoto vietu san. apstākļiem. Parazītiskie tārpi var mitināties gandrīz visos augu, dzīvn. un cilv. audos un orgānos.

Cilv. organismā parazitē apm. 160 dažādas parazītisko tārpu sugas, kas pieder pie sūcējtārpu (Trematoda), lenteņu (Cestoidea) un nematožu (Nernatoda) klasēm. Šo parazītu ierosinātās slimības sauc par trematodozēm, cestodozēm un nematodozēm. Katra parazītisko tārpu suga, nokļūstot cilv. organismā, ierosina vairāk vai mazāk izteiktu slimību ar specifisku klīn. ainu.

Slimību apzīmē pēc attiecīgā ieros. lat. nosaukuma, piem., cērmes (Ascaris lurnbricoides) ierosina askaridozi, spalīši (Enterobius verrnicularis) — enterobiozi, vērša lentenis (Taeniarhynchus saginatus) — teniarinhozi (tenidozes). Pēc dažādajiem parazītisko tārpu attīstības cikliem — ar starpsaimnieku vai bez tā — to ierosinātās cilv. un dzīvn. slimības iedala 2 grupās — ģeohelmintozēs un biohelmintozēs. Ģeohelmintožu ieros-i attīstās bez starpsaimnieka. Cilv. invadējas ar augsnes, ūdens un dažādu priekšmetu starpniecību, kas notraipīti ar parazītu olām vai kāpuriem.
Pie ģeohelmintožu ieros-iem pieder cērmes, matgalvji, spalīši, ankilostomas, strongiloīdi u.c.; to ierosinātās slimības ir askaridoze, trihoceialoze, enterobioze, ankilostomidozes, strongiloidoze. Biohelmintožu ieros-i attīstās ar 1 vai vairākiem starpsaimniekiem. Definitīvais saimnieks (organisms, kurā parazīts sasniedz dzimumgatavību) invadējas, apēdot starpsaimnieka (organisma, kurā mitinās parazīts kāpurstadijā) audus vai orgānus.
Daļa biohelmintožu ierosinātāju attīstās ar 2 saimnieku maiņu, piem., vērša lenteņa starpsaimnieks ir govs, bet definitīvais saimnieks — cilv. Daži parazītiskie tārpi, piem., platais (zivju) lentenis, attīstās ar 3 saimnieku maiņu. Definitīvais saimnieks ir cilv., pirmais starpsaimnieks — sīks vēzītis, otrais starpsaimnieks jeb papildsaimnieks — zivs, kas barojas ar šiem vēzīšiem.

Sakarā ar HELMINTOZES ekoloģiskajām atšķirībām ģeohelmintožu un biohelmintožu profilaktiskie un apkarošanas pasākumi stingri diferencējami. PSRS, arī LPSR, tos veic plānveidīgi, lietojot dehelmintizāciju un devastāciju. Dehelmintizācija ir ārstn. un profilaktisko pasākumu kopums, kuru izmantojot saslimušo atbrīvo no parazītiem, vienlaikus novēršot atkārtotas invāzijas iespējamību. To panāk, pasargājot ārējo vidi no parazītisko tārpu olām un kāpuriem.

Ļoti nozīmīga ir efektīva HELMINTOZES ārstēšana, jo, atbrīvojot cilvēku no parazītiskajiem tārpiem, tiek likvidēts invāzijas avots un reizē ar to ārējā vide tiek pasargāta no piesārņošanas ar invāzijas elementiem (olām, posmiem, kāpuriem). Devastācija — parazītu iznīcināšana, iedarbojoties aktīvi uz visām attīstības stadijām ar meh., ķīm., fiz. un biol. līdzekļiem.