parodonta slimība; vieglākā parodontopātiju forma.

To rada vietējie un vispārējie kairinātāji, kā arī dažādas to kombinācijas. Vietējie kairinātāji: mutes dobuma nepietiekama vai nepareiza higiēna, zobakmens, zobu kariess, neizrautas zobu saknes, sliktas plombas, neatbilstošas zobu protēzes, sakodiena anomālijas, dažādas ķīm. vielas, kā arī daži kaitīgi arodfaktori. Vispārējie kairinātāji: vielmaiņas traucējumi, alerģija, asinsvadu patol., kuņģa un zarnu slimības, iekšējās sekrēcijas traucējumi dzimumdziedzeru nobriešanas periodā, menstruālā cikla traucējumi, grūtniecība, hipovitaminozes, asins slimības.

gingivīts var būt parodontozes sākumstadijas pirmais simptoms. Akūtam gingivīts raksturīgas smaganu sāpes un apsārtums, asiņošana, ja viegli pieskaras smaganām; hroniskam gingivīts raksturīgs smaganu pietūkums, zilganums, asiņošana, dažreiz smaganas atrofējas un zobu kakliņi atsedzas, palielinās zobu jutīgums.

Ārstē vispārējās organisma slimības. Lokāla ārstēšana pēc stomatologa norādījumiem. Ieteicama smaganu hidromasāža vai arī masāža ar pirkstiem, lietojot hipertoniskus šķīdumus (piem., 1 tējk. vārāmā sāls uz glāzi silta ūdens). Ja smaganas stipri asiņo, jālieto vit.-i.
Akūta gingivīts gadījumā ieteicams skalot muti ar kumelīšu vai salviju novārījumu, 1% ūdeņraža pārskābi, 0,2—0,3% hloramīna šķīdumu, lizozīmu (svaigas olas baltums uz 0,5l vārīta auksta ūdens).

Profilakse. Laikus novērst vietējos kairinātājus, ievērot mutes dobuma higiēnu.