— dabā visur sastopami mikroorganismi (garums 0,5—5 mikrometri, platums 0,4—0,8 mikrometri).

Pēc formas BAKTĒRIJAS iedala 3 grupās — lodveida, nūjiņveida un spirālveida BAKTĒRIJAS.
Lodveida BAKTĒRIJAS sauc par kokiem.
Nūjiņveida BAKTĒRIJAS ir skaitliski lielākā grupa, tās ir dažāda garuma un resnuma, ar noapaļotiem vai taisniem galiem; ja nūjiņas novietotas citcitai galā un veido garus pavedienus, tās sauc par pavedienbaktērijām. Tās nūjiņveida BAKTĒRIJAS, kas veido sporas, sauc par baciļiem.
Pie spirālveida BAKTĒRIJAS pieder vibrioni, kuru šūna nedaudz ieliekta, un spirillas, kuru šūnai divi vai vairāki izliekumi.

BAKTĒRIJAS, tāpat kā visu dzīvo organismu šūnām, ir apvalks, citoplazma un kodolaparāts — nukleoīds. Apvalku no ārpuses klāj gļotu slānis, ko, ja tas biezs, sauc par kapsulu. Tā aizsargā BAKTĒRIJAS šūnu no ārējās vides nelabvēlīgās iedarbības, piem., pneimokokiem slimnieka organismā ir izteikta kapsula, kas nav novērojama, kultivējot tos mākslīgā barotnē. No kapsulas atkarīgas dažas BAKTĒRIJAS īpašības, daļēji arī virulence. Daudzas nūjiņveida BAKTĒRIJAS ir kustīgas, uz to virsmas ir smalki citoplazmas izaugumi — viciņas. Pēc viciņu sakārtojuma BAKTĒRIJAS iedala monotrihos (šūnas galā 1 viciņa), lofotrihos (šūnas vienā galā vai abos galos viciņu pušķītis), amfitrihos (abos šūnas galos pa 1 viciņai) un peritrihos (viciņas klāj visu BAKTĒRIJAS ķermeni).

BAKTĒRIJAS vairojas, gk. vienkārši daloties, labvēlīgos apstākļos ik pēc 15—30 min. Barojas osmozes ceļā caur apvalku, tāpēc barības vielām jābūt izšķīdušām ūdenī. BAKTĒRIJAS šūnas izdala apkārtējā vidē hidrolītiskus eksofermentus, kas ūdenī nešķīstošas vielas (celulozi, cieti, olbv., taukus) pārvērš vienkāršākos, ūdenī šķīstošos savienojumos. Oglekli BAKTĒRIJAS iegūst vai nu no gaisa ogļskābās gāzes (autotrofiskās BAKTĒRIJAS), vai no organiskiem savienojumiem (heterotrofiskās BAKTĒRIJAS). Arī slāpekļa saistīšanas veidi ir dažādi: dažas BAKTĒRIJAS grupas par slāpekļa avotu olbv. uzbūvei izmanto neorganiskus ķīm. savienojumus vai saista atmosfēras brīvo slāpekli (gumiņbaktērijas augsnē). citām nepieciešamas dzīva organisma olbv. (patogēnās BAKTĒRIJAS ) vai peptoni (pienskābes BAKTĒRIJAS).

Baktērijas, kas dzīvības procesiem spēj izmantot nedzīvus organiskos savienojumus, sauc par saprofītiem atšķirībā no parazītiem, kuri vairojas dzīvā organismā. BAKTĒRIJAS vielmaiņai vajadzīgas arī minerālvielas un B grupas vit. Pēc elpošanas tipa BAKTĒRIJAS iedala aerobos, kuriem nepieciešams brīvais gaisa skābeklis, un anaerobos, kas spēj vairoties bez gaisa skābekļa. Ir arī fakultatīvi anaerobiskas BAKTĒRIJAS, kas vairojas kā bezskābekļa, tā skābekļa vidē.

Vairākums BAKTĒRIJAS ir izturīgas pret zemu t°, bet temperatūrā, kas augstāka par 60°, tās iet bojā. BAKTĒRIJAS sevišķi neizturīgas pret mitru karstumu paaugstinātā atmosfēras spiedienā, kādu izmanto autoklāvos sterilizācijai. Tieša saules gaisma, gk. ultravioletais starojums, tās iznīcina dažās stundās. Patogēno BAKTĒRIJAS iznīcināšanai jeb dezinfekcijai lieto fenolu, formalīnu, hloru, spirtu u.c ķīm. savienojumus. BAKTĒRIJAS parasti iet bojā, ja tās žāvē, bet, ja to šūnas sasaldē zemā t un izžāvē vakuumā, tās ilgstoši saglabā dzīvotspēju. Šādu paņēmienu (liofilizāciju) lieto medicīnā dažādu BAKTĒRIJAS kultūru un vakcīnu uzglabāšanai, kā arī lauks-ā bakteriālo preparātu (nitragīna u.c.) ražošanā. Baciļu sporas ir daudz izturīgākas par šūnām un neiet bojā arī 100° temperatūrā un sausumā.

BAKTĒRIJAS ir visur — augsnē, ūdenī, gaisā, uz augiem, dzīvn. un cilv. organismā. BAKTĒRIJAS kopumu kādā vidē, piem., cilv. organismā, sauc par mikrofloru. Bez BAKTĒRIJAS nebūtu iespējama dzīvība uz Zemes, jo tās piedalās slāpekļa, oglekļa, sēra, fosfora u.c. elementu riņķojumā dabā. Augsnes BAKTĒRIJAS fermentu darbība rada pūšanas un trūdēšanas procesus, pakāpeniski sadalot organiskos savienojumus (augu un dzīvn. atliekas) līdz vienkāršiem savienojumiem, kurus augi spēj saistīt no augsnes. BAKTĒRIJAS ierosinātos rūgšanas procesus izmanto piena produktu rūpniecībā. BAKTĒRIJAS ārkārtīgi svarīga nozīme arī kā bioloģiski aktīvu vielu (aminoskābju, fermentu, antibiotiku, vit..) ražotājām. Šādas BAKTĒRIJAS iegūst selekcijas ceļā, atlasot aktīvos dabiskos celmus, kā arī ar fizikālu vai ķīm. apstrādi, radot mutantus — BAKTĒRIJAS celmus, kas intensīvi sintezē kādu no minētajām vielām; tos lieto medicīnā, pārtikas produktu rūpniecībā un lopkopībā.

No milzīgā BAKTĒRIJAS daudzuma/kas sastopamas uz Zemes, tikai mazākā daļa ir patogēnas — augu, dzīvn. vai cilv. inf. slimību ierosas. Patogēnajām BAKTĒRIJAS raksturīgs parazītisks dzīves veids, tās spēj vairoties tikai dzīvos audos, bet ārpus organisma, ja netiek mākslīgi kultivētas, drīz iet bojā. Noteiktas patogēno BAKTĒRIJAS sugas spēj radīt tikai cilv. vai noteiktas sugas dzīvn. saslimšanu; piem., ar gonoreju, ko ierosina gonokoki, slimo tikai cilv., bet neslimo dzīvnieki.

BAKTĒRIJAS pētī bakterioloģija.