sūreņu dz. ģints. Tajā ir 18 sugas. Medicīnā izmanto ūdenspiparu (P. hydropiper), maura (P. aviculare), blusu (P. persicaria) un zalkšu SŪRENES (P. bistorta). Pirmās 3 sugas ir vieng. augi. Odenspiparam dedzinošu virču garša, kas zūd, ja augu žāvē. Aug mitrās vietās mežos, krūmājos, izžuvušos dīķos, grāvjos. Maura SŪRENES stumbrs guļošs vai pacils. Aug ļoti bieži pagalmos, dārzos, ceļmalas. Blusu SŪRENES aug kā nezāle tīrumos, dārzos. Ievāc ūdenspipara, maura un blusu SŪRENES lakstu galotnes (līdz 45 cm garas) ziedēšanas laikā, žāvē strauji (karsējot līdz 60°). Ūdenspiparu var uzglabāt 2 g., maura SŪRENES — 3 g. Satur flavonoīdus (2—-2,5%), K un C vit., miecvielas (ūdenspipars arī glikozīdu poligopiperīnu, ēterisko eļļu). Gatavo uzlējumus, šķidros ekstraktus, tējas, novārījumus. SŪRENES preparāti novērš asinsvadu trauslumu, tos lieto pret hemoroidālu un ginekoloģisku asiņošanu. Maura un blusu SŪRENES tējas un uzlējumus lieto arī par diuretisku līdz. pret urīnceļu akmeņiem. Zalkšu SŪRENES ir daudzg., aug pamitrās pļavās (vietām veido audzes), grāvmalās. Ievāc sakneņus veģetācijas perioda beigās. Žāvē parastā t°, iesaiņotus var uzglabāt 6 g. Droga satur 15— 25 % miecvielu, gallusskābi, ellagskābi, cieti u.c. Gatavo tējas, uzlējumus, šķidro ekstraktu. Lieto par pretiekaisuma un savelkošu līdz.: ārīgi — mutes dobuma un kakla skalošanai, iekšķīgi — pret kuņģa un zarnu darbības traucējumiem, caureju.