gk. augu valstī plaši izplatīti organiski savienojumi, kas sastāv no cukurdaļas jeb glikona (tā bieži vien ir glikoze) un necukurdaļas jeb aglikona. Abas šīs daļas savienotas ar glikozīdisko saiti. GLIKOZĪDI parasti ir cietas, kristāliskas vielas ar rūgtu garšu, dažreiz ar īpatnēju smaržu, labi šķīst ūdenī un atšķaidīta spirtā, slikti — ēterī. Ķīmiski samērā labili, tīrā veidā grūti izdalāmi, tāpēc parasti lieto izvilkumus, kas satur GLIKOZĪDI. Lai novērstu fermentatīvo šķelšanos, fermentus bieži inaktivē, karsējot augu materiālu (55—100°). GLIKOZĪDI iedala atkarībā no ķīm. uzbūves un iedarbības. Svarīgākā nozīme ir sirds glikozīdiem (digitoksīns, konvalatoksīns, adonitoksīns), kas ietekmē sirdsdarbību. Antraglikozīdus (aloīns, sennozīds, palmidīns), kuru aglikons ir antrahinona atvasinājumi, lieto par caurejas līdz., bet tanoglikozīdus (iedarbīgā viela glikogallīns, gallotanīns) — pret caureju. Daži GLIKOZĪDI ir stipras indes (digitoksīns, strofantīns, amigdalīns), citi — stipri iedarbīgas vielas, daudzi — krāsvielas. Pie GLIKOZĪDI pieder arī saponīni.