vispārēji vielmaiņas traucējumi, kas saistīti ar urīnskābes sāļu uzkrāšanos organismā un to izgulsnēšanos locītavās, zemādā un citur.
Nosliece uz urīnskābes uzkrāšanos parasti mēdz būt iedzimta. To var veicināt pārmērīga ēšana, alkohola lietošana un inf.

Biežāk ar PODAGRA slimo pusmūža vīrieši, kam nosliece uz korpulenci. Veselam cilv. urīnskābe, kas rodas vielmaiņas procesos, daļēji pārveidojas un šķīstošo sāļu veidā izdalās no organisma caur nierēm.

PODAGRA gadījumā urīnskābes sāļi rodas lielākā daudzumā un neizdalās no organisma, bet izgulsnējas locītavās un citur. Sāļu kristāli kairina locītavas somiņas iekšējo slāni, izraisot spēcīgas, parasti lēkmjveida sāpes.
PODAGRA var norisināties lēkmjveidīgi (intermitējoši) un hroniski. Intermitējošajai formai raksturīga akūtu lēkmju un remisiju mija.
Sāpju lēkme parasti sākas naktī. Tās var būt vienā vai dažās locītavās, visbiežāk kājas īkšķa locītavā. Sāpes mēdz būt ļoti asas, dedzinošas, spiedošas; āda virs locītavas kļūst silta un jutīga. Nereti pievienojas vemšana, slikta dūša; var paaugstināties t. Pret rītu sāpes mazinās vai mitējas, bet nākamajā naktī nereti atkārtojas. Lēkmes laikā asinīs parasti atrod palielinātu urīnskābes daudzumu, bieži vien ir arī paātrināta eritrocītu grimšana un leikocitoze. Akūtā lēkme var ilgt 3—4 dienas, tad iestājas remisija, kuras laikā traucējumi mazinās vai pilnīgi izzūd (it īpaši pēc pirmajām lēkmēm). Urīnskābes daudzums asinīs mazinās un pat normalizējas, palēninās eritrocītu grimšana, mazinās leikocitoze.

Lēkmēm atkārtojoties, kļūst sataustāmi PODAGRA mezgli, attīstās iekaisums un locītava deformējas. Dažreiz veidojas nedzīstošas čūlas.

Hron. PODAGRA gadījumos visi minētie simptomi ir mazāk izteikti, bet pastāvīgi, bez paasinājumiem un remisijām. PODAGRA bieži kombinējas ar urīnceļu akmeņiem, iridociklītu, konjunktivītu, neirītu.

Ārstēšana. Paasinājuma laikā nepieciešams gultas režīms, siltums, viegli sagremojams uzturs ar mazu enerģētisko vērtību. Slimniekam ierobežojams gaļas, aknu, nieru, pākšaugu, spinātu patēriņš. Nedrīkst lietot alkoholiskus dzērienus (pat ne alu). Jāēd 3 reizes dienā, vakariņās ēdot ļoti maz — glāzi piena, kefīra vai augļus.
Var lietot sārmainos minerālūdeņus — boržomu, džermuku. Lēkmes laikā noderīgi silti ietinumi, kompreses, parafīna aplikācijas, īsviļņu diatermija, vēlāk — viegla masāža, ultraskaņas terapija.
No medikamentiem lēkmes laikā lieto pretiekaisuma un pretsāpju līdzekļus, smagākos gadījumos arī hormonu preparātus. Kad lēkme mitējusies, lieto līdzekļus, kas veicina urīnskābes izdalīšanos no organisma. Ilgstoši lietojams urodāns pa 1 tējk. uz pusglāzi ūdens 3—4 reizes dienā pēc ēšanas; kursā 4—5 pudelītes. Ieteicams ārstēties sanatorijās un kūrortos; vēlamais laiks — apr.— maijs un sept.—okt.

Profilaksē vissvarīgākais ir racionāla diēta: samazināta uztura enerģētiskā vērtība, it īpaši, ja ir nosliece uz aptaukošanos. Svarīga arī izsargāšanās no inf. un fokālās inf. likvidēšana.