organisma sajūta, ko rada vajadzība pēc barības; fiziol. mehānisms, kas regulē barības uzņemšanu no ārējās vides. Ja organisms ilgstoši nesaņem barību, ĒSTGRIBA pāriet bada sajūtā.

ĒSTGRIBA izraisa daudzu faktoru mijiedarbība. Tā saistīta ar ierosas rašanos barības centrā, ko veido nervu šūnas smadzeņu stumbrā, zemgarozas kodolos un lielo pusložu garozā. Barības centrs regulē barības uzņemšanu un pārstrādāšanu, apvienojot signālus, kas pienāk no iekšējās un ārējās vides. Tas koordinē veģetatīvās un somatiskās reakcijas, kas nepieciešamas barības uzņemšanai. Domā, ka barības centrs saņem ziņas par audu vielmaiņu no hipotalāma šūnām, kuras ierosina cukura u.c. vielu koncentrācijas maiņa asinīs.

Svarīga nozīme arī aferento impulsu plūsmai no gremošanas trakta u.c. receptoriem; piem., intensīvu impulsu plūsmu rada tukša kuņģa kontrakcijas, kas atkārtojas ik pēc 1—2 1/2 st. un ilgst 15—20 min. Kad kuņģis pilns, tā periodiskā aktivitāte beidzas. Barības centru ierosina arī citu receptīvo zonu kairinājums, piem., redzes (barības izskats), ožas, garšas, dzirdes u.c. receptūru kairinājums.

ĒSTGRIBA pakāpeniski samazinās un zūd ēšanas laikā, kad barības centrs saņem daudz aferento impulsu no mēles, mutes dobuma, rīkles, barības vada un kuņģa receptoriem. Šie impulsi nomāc barības centra aktivitāti jau tad, kad asinīs vēl nav uzsūkušās sagremotās uzturvielas, t.i., pirms metaboliskās sāta sajūtas iestājas neirālā sāta sajūta. Normālas ĒSTGRIBA uzturēšanā liela nozīme ir uztura režīmam, barības kvalitātei un daudzumam, gremošanas orgānu stāvoklim u.c. apstākļiem.

ĒSTGRIBA atkarīga no organisma enerģijas patēriņa. Fiz. darba strādniekiem ĒSTGRIBA labāk izteikta. ĒSTGRIBA traucējumi ir daudzu vispārēju (inf-as, vielmaiņas, nervu un psih. slimības) vai gremošanas orgānu slimību simptoms un izpaužas samazinātā ĒSTGRIBA, pilnīgā tās zudumā (anoreksija) vai slimīgi pastiprinātā ĒSTGRIBA (bulīmija).