Apstādījumiem apdzīvotās vietās ir liela hig. nozīme. Tie labvēlīgi ietekmē mikroklimatu, nodrošina cilvēkam nepieciešamo atmosfēras gaisa pamatsastāvdaļu koncentrāciju, samazina putekļu un gāzveida piemaisījumu daudzumu, kā arī rada estētisku pārdzīvojumu. Karstās vasaras dienās apstādījumi uztver lielu daļu saules enerģijas, pasargājot augsni no pārkāršanas, un dod paēnu. Tie arī stipri samazina gaisa kustības ātrumu, kas parkos un skvēros ir divreiz mazāks nekā laukumos. Apstādījumi samazina troksni; piem., lieli zaļo augu masīvi (parki, dārzi u.c.), ja to ir daudz un tie novietoti tuvu cits citam, samazina troksni par 19— 20 decibeliem. Apstādījumi var aizturēt līdz 72% putekļu un līdz 60% sera dioksīda; daudzi koki un krūmi (pīlādzis, eikalipts) izdala gaisā baktericidus. Plānojot pilsētu dzīvojamos rajonus, arhitekti ievēro pastāvošās pilsētu plānošanas un apbūves normas. Ieteicams apzaļumot visu dzīvojamo rajonu teritoriju, ko neaizņem ēkas, laukumi, ceļš vai trotuāri, t.i., apm. 40—50% teritorijas. Apstādījumi nepieciešami arī san. aizsardzības joslā, kas atdala rūpniecības sektoru no dzīvojamā. Šeit stāda tādus kokus un krūmus, kas ir izturīgi pret rūpnīcu izdalītajām vielām; nekādā gadījumā san. aizsardzības joslā nedrīkst stādīt augļu kokus vai krūmus.