hron. vispārēja inf. slimība, kas bojā gk. ādu un nervu sistēmu. Ieros. ir spitālība nūjiņa (Mycobacterium leprae horninis). spitālība izplatīta visā pasaulē, gk. Ķīnā, Indijā, Āfrikas un Dienvidamerikas valstīs. PSRS tā sastopama dažos dienvidu rajonos un Baltijas republikās (Latvijā kopš 12. gs.). Endēmisko zonu iedzīvotāju vairākumam pret spitālība ir dabiska imunitāte. Ar spitālība var saslimt pēc ilgstoša un cieša kontakta ar spitālība slimnieku. Bet arī šādos apstākļos nesaslimst visi. spitālība nūjiņas, iekļuvušas organismā caur bojātu ādu vai gļotādu, izplatās tālāk gar nerviem un pa limfas ceļiem. Inkubācijas periods parasti ir 3— 7 g. Klīn. parādības mēdz sākties pēc smagas fiz. vai psih. traumas, akūtas inf. slimības u.tml. Pirmās pazīmes ir izsitumi (plankumi, mezgliņi vai mezgli) ādā un gļotādā, kā arī jušanas traucējumi. Smagas (lepromatozas) spitālība formas slimniekiem izsitumi lokalizējas locekļu un sejas ādā, vieglas (tuberkuloidālas) formas slimniekiem — jebkurā ādas vietā. Neārstētiem lepromatozās spitālība formas slimniekiem izsitumi kļūst masīvi, izkropļojoši, sejā veido t.s. lauvas ģīmi, gļotādā un uz locekļiem var rasties čūlas. Balss aizsmok, slimnieks runā I čukstus. Bojājas arī acis: rodas radzenes apduļķojums, varavīksnenes iekaisums, acs ābola atrofija, stipri pasliktinās redze. Nervgaļu bojā- "- jumi rada jušanas traucējumus, kas sākas ar pavājinātu t uztveri. Tad pavājinās sāpju uztvere, beidzot — tauste. Neārstētiem slimniekiem pilnīgi zūd ādas jutība. Iestājas anestēzija (nejutība). Nervu bojājums rada stipras sāpes un dažādas trofiskas pārmaiņas locekļos: muskuļu atrofiju, kaulu un locītavu deformācijas, čūlas. Dažkārt tiek skarti arī iekšējie orgāni (nieres, aknas, plaušas, iekšējās sekrēcijas dziedzeri). Lēna slimības norise mijas ar paasinājuma periodiem. Ja spitālība neārstē, tā ilgst pat gadu desmitiem. Slimības gaitā āda atrofējas un rodas smagi locekļu izkropļojumi. Tuberkuloidālas spitālība norise ir vieglāka, izsitumu maz, acis un iekšējie orgāni bojājas reti. Šī slimības forma rodas cilvēkiem ar lielām vispārīgajām un audu aizsardzības spējām. spitālība nūjiņas izdala tikai lepromatozās spitālība formas slimnieki. Ārstēšana. Kopš sulfonu preparātu ieviešanas spitālība terapijā (40. gadu beigās—50. gadu sākumā) slimnieki tiek sekmīgi ārstēti un izveseļojas. Visplašāk lieto diaminodifenilsulfonu, solusulfonu (sulfetronu). Izmanto arī vispārspēcinošus, nomierinošus, pretiekaisuma, pretsāpju u.c. līdzekļus, fizioterapijas metodes, reparatīvas ķir. operācijas, darba terapiju. Ārstēšana ilgst gadiem. Slimnieki, kas var inficēt citus cilv., ārstējas speciālā veselības aizsardzības iestādē — leprozorijā. Profilakse. Visi spitālība slimnieki ir speciālā uzskaitē, smagas spitālība formas slimniekus izolē. Ar slimnieku saskarē bijušo personu veselības stāvokli pārbauda divreiz gadā.