Leģionāru slimība, tās izcelsme
Leģionāru slimība jeb legioneloze ir reta pneimonijas forma, kas pazīstama kopš 20. gs. vidus. Pirmais legionelozes gadījums reģistrēts 1947. gadā, bet pirmais uzliesmojums - 1957. gadā Minesotā. Slimību izraisošā baktērija tika identificēta 1976. gadā pēc liela uzliesmojuma Filadelfijā, ASV kara veterānu leģiona sanāksmē. Kopš šī laika legionelozes gadījumi tiek reģistrēti Amerikas kontinentā, visās Eiropas valstīs, Āfrikā, Japānā, Austrālijā u.c. Lai gan ar legionelozi var inficēties visu gadu, sporādiski saslimšanas gadījumi un arī uzliesmojumi biežāk tiek reģistrēti vasarā un rudenī.

Ierosinātājs, tā izplatība
Legioneloze ir akūta bakteriāla slimība, kuru ierosina gramnegatīvas obligāti aerobas baktērijas, kas pieder Legionella ģintij. Ir pazīstamas aptuveni 42 šīs ģints legionellu sugas, tai skaitā 18 serogrupas, tomēr nozīmīgākais cilvēka patogēns ir L. pneumophila. Šai sugai izšķir vairākas serogrupas. Saslimšanu visbiežāk izraisa 1. serogrupas baktērijas.
Dabā legionellas nelielā daudzumā sastopamas dažādās saldūdens ūdenskrātuvēs - ezeros, upēs, u.c., kur tās dzīvo asociācijās ar zilaļģēm un ūdens amēbām. Legionellas var izdzīvot pie ūdens temperatūras 0-60°C un pH 5,0-8,5. No dabiskās vides tās var iekļūt ūdensapgādes sistēmās, kur pie labvēlīgiem apstākļiem - temperatūras intervālā 20-45°C un organisko vielu klātbūtnē savairojas. Legionellas var savairoties dažādās ūdensapgādes sistēmas iekārtās - karstā un aukstā ūdensapgādes sistēmās (dušu, vannu, ūdenskrānu ūdenī), gaisa kondicionētāju dzesēšanas iekārtu, gaisa mitrinātāju, elpošanas sistēmas terapijas iekārtu un dekoratīvo strūklaku ūdenī. Krāna ūdenī tās var izdzīvot mēnešiem ilgi. Īpaši labvēlīgi augšanas apstākļi izveidojas stāvošā ūdenī, kurā atrodamas dažādas organiskās barības vielas.

Inficēšanās ceļi
Cilvēka organismā slimības ierosinātājs nonāk aspirācijas ceļā, ieelpojot baktērijas saturošas aerosolizētas ūdens daļiņas vai putekļus. Jo aerosolizētie ūdens pilieniņi sīkāki, jo inficēšanās risks lielāks. Inficēšanās nav iespējama iedzerot ūdeni, baktērijām jānonāk tieši plaušās. Legioneloze neizplatās no personas uz personu.
Slimība biežāk sastopama vīriešiem un veciem cilvēkiem. Vecuma grupā līdz 20 gadiem slimība sastopama ļoti reti. Saslimšanu veicinošie faktori ir alkoholisms, smēķēšana, hroniskas plaušu un nieru slimības, cukura diabēts, imūnsupresīvu medikamentu lietošana. Saslimšanas gadījumus visbiežāk novēro saistībā ar viesnīcām, slimnīcām, sanatorijām, pansionātiem u.tml. iestādēm. Slimības uzliesmojumi pārsvarā reģistrēti vasaras - rudens periodā. Biežāk saslimšanas gadījumus novēro attīstītajās valstīs. Slimība raksturīga tūristiem viesnīcās, kurās ir slikti sanitārie apstākļi un kuras apgādātas ar nedezinficētu ūdeni. Ja baktērijas ir savairojušās karstā vai aukstā ūdens apgādes sistēmā daudzumā, kas pietiekams infekcijas izraisīšanai, inficēties iespējams dušas laikā, ieelpojot baktērijas kopā ar sīkiem ūdens pilieniņiem, kas rodas kontaminētajam ūdenim atsitoties pret virsmām. Līdzīgi inficēties iespējams arī no citām viesnīcās esošām ūdensapgādes sistēmām, kas rada ūdens aerosolu - baseiniem, strūklakām u.c. Tomēr lielākie uzliesmojumi saistīti ar gaisa atvēsināšanas iekārtām (gaisa mitrinātājisistēmām), kā arī tā tipa gaisa kondicionieriem, kuros gaisa atvēsināšanai tiek lietots ūdens.

Slimības formas un klīniskās izpausmes
Legionellas izraisa divas klīniski atšķirīgas slimības formas: Leģionāru slimību un Pontiaka drudzi. Abu klīnisko formu sākotnējie simptomi ir apetītes trūkums, mialģijas un galvassāpes. Leģionāru slimības inkubācijas periods ir 2-10 (visbiežāk 5-6) dienas. Slimībai raksturīgs straujš sākums, temperatūrai paaugstinoties līdz 39-40,5C, novēro vispārējas intoksikācijas pazīmes, neproduktīvu klepu, sāpes krūtīs, elpošanas traucējumus, sirds un nieru mazspēju, pneimoniju, diareju. Ja slimība netiek ārstēta, letalitāte ir līdz 39%. Ārstēšanas gadījumā letalitāte ir 5-10%.
Pontiaka drudzis, kura inkubācijas periods ir 5-66 stundas (visbiežāk 24-48 stundas), ir salīdzinoši vieglāka slimības forma bez pneimonijas. Tai raksturīgi gripai līdzīgi simptomi: drudzis, mialģija, galvassāpes. simptomi neārstējot izzūd pēc 2-5 dienām.
Legionelozes ārstēšanā lieto antibiotikas.

Legionelozes izplatība pasaulē
Atbilstoši Eiropas darba grupas legionellu izraisīto infekciju uzraudzībai (EWGLI) un informācijai internetā, 2001. gadā pasaulē tika reģistrēti aptuveni 350 legionelozes uzliesmojumi un vairāk kā 100 individuāli gadījumi. Kopš 1987. gada, kad tika uzsākta legionelozes gadījumu uzskaite EWGLI tīklā, reģistrēto gadījumu skaits ir pieaudzis desmitkārtīgi. Lielbritānijā Ferovā Bernesā reģistrētajā uzliesmojumā no teātra centra gaisa kondicionēšanas iekārtas tai blakus esošajā ielā, pa kuru pārvietojās gājēji, gaisā nokļuva sīki ūdens pilieniņi, kas saturēja legionellas.
Latvijā pēdējos gados reģistrēti tikai atsevišķi (1-2) slimības gadījumi gadā.

profilakses pasākumi

Legionelozes riska objekti ir:
• dušas un krāni;
• dziedniecības avoti un virpuļvannas;
• turku pirtis un saunas;
• atvēsinātāju tvertnes un tvaiku kondensatori, mitrinātājsistēmas;
• dekoratīvas strūklakas, īpaši iekštelpās.

Legionellas var vairoties:
• karsta un auksta ūdens tvertnēs, cisternās;
• karstā ūdenī no 20°C-45°C;
• caurulēs ar zemu ūdens plūsmu, vai apturētu plūsmu (neapdzīvotās viesnīcu istabās);
• dūņās un netīrumos uz cauruļvadu virsmas, krānos un dušas galviņās;
• ūdens sildītājos un karsta ūdens uzglabāšanas tvertnēs u.c.;

Eiropas darba grupa legionellu izraisīto infekciju uzraudzībai (EWGLI), kas izveidota 1986. gadā, izstrādājusi sekojošus ieteikumus legionelozes profilaksei viesnīcās:
• nepieciešama atbildīga pietiekami apmācīta persona legionellu kontrolei;
• personālam jābūt apmācītam legionellu kontrolē;
• jānodrošina karstā ūdens nepārtraukta cirkulācija 50-60°C temperatūrā;
• aukstā ūdens temperatūrai pastāvīgi jābūt zemākai par 20°C;
• viesnīcas numuros, kas nav apdzīvoti, vismaz reizi nedēļā dažas minūtes jātecina ūdens krāni un dušas. To jādara arī ikreiz pirms iemītnieka ierašanās;
• dušas galviņas un krānus jātur tīrus un attīrītus no katlakmens;
• vismaz divreiz gadā jātīra un jādezinficē kondicionētājsistēmu atvēsinātāju tvertnes un ar tām saistītās caurules;
• vienreiz gadā jātīra un jādezinficē ūdenssildītāji (kaloriferi);
• karstā ūdens sistēma jādezinficē ar hloru (50mg/l) 2-4 stundas ilgi pēc ūdens sildītāju darbošanās un katru sezonu pirms tās;
• reizi 1-3 mēnešos jātīra un jādezinficē visi ūdens filtri;
• katru mēnesi jāpārbauda ūdens uzglabāšanas tvertnes, atvēsināšanas tvertnes un redzamo cauruļvadu darbība. Visiem pārsegiem jābūt neskartiem un cieši pieguļošiem;
• vismaz vienreiz gadā jāpārbauda aukstā ūdens tvertnes, jādezinficē ar hloru 50 mg/l un jāiztīra, ja konstatēti nosēdumi un netīrumi;
• jānodrošina, lai jaunu instalāciju un sistēmas modifikāciju rezultātā ūdens plūsma cauruļvados nebūtu neregulāra vai pārtraukta;
• ja viesnīcā ir virpuļbaseini (Džakuzi vannas), jānodrošina:

nepārtraukta apstrāde ar hloru 2-3 mg/l un šī līmeņa pārbaude vismaz 3 reizes dienā;

lai vismaz puse no ūdens tiktu apmainīta katru dienu;

lai smilšu filtri tiktu izmazgāti ikdienas;

lai vienreiz nedēļā tiktu iztīrīta un dezinficēta visa sistēma;

lai ikdienas ūdens apstrādes nolasījumu (temperatūra un hlora saturs) pieraksti tiktu saglabāti un viesnīcas vadītāja regulāri pārbaudīti.