rentgenoloģiska izmeklēšana, lietojot kontrastvielas; viens no biežāk izmantotajiem izmeklēšanas paņēmieniem rentgendiagnostikā. KONTRASTIZMEKLEŠANA lieto tad, ja izmeklējamais orgāns savu nelielo izmēru vai mazā blīvuma dēļ nedod skaidri saskatāmu rentgenoloģisko attēlu vai arī ja tas atrodas uz blīvu audu fona un nav diferencējams. KONTRASTIZMEKLEŠANA sāka lietot 20. gs. sākumā gremošanas trakta izmeklēšanai, tā iegūstot barības vada, kuņģa, zarnu siluetu un ārējās kontūras. Pilnveidojot kontrastvielas, radās iespēja izmeklēt arī gremošanas trakta gļotādas reljefu; tam ir liela nozīme dažādu slimību diagnostikā. Šajā nolūkā parasti lieto ūdenī nešķīstošas kontrastvielas suspensiju. Ar KONTRASTIZMEKLEŠANA var izmeklēt jebkuru orgānu vai orgānu sistēmu. KONTRASTIZMEKLEŠANA lieto elpošanas orgānu slimību diagnostika, piem., ievadot eļļā šķīstošu kontrastvielu bronhos, iegūst to detalizētu attēlu — bronhogrammu, pēc kuras spriež par plaušu saslimšanas raksturu. Ievadot kontrastvielas asins plūsmā (angiogrāfija), iegūst dažādas angiogrammas. KONTRASTIZMEKLEŠANA plaši izmanto limfātiskās sistēmas slimību diagnostikā — kontrastvielu ievada limfvados un iegūst limfogrammu. KONTRASTIZMEKLEŠANA lieto arī nieru (↑ pielogrālija), aknu, žultspūšļa, smadzeņu (↑ mielogrāfija, pneimoventrikulogrāfija, pneimoencefalogrāfija) u.c. orgānu izmeklēšanā.