dažādu slimību noteikšana ar rentgenoloģiskas izmeklēšanas metodēm. RENTGENDIAGNOSTIKA izmanto parādību, ka ķermeņa audi, kam ir dažāds blīvums, dažādi aiztur rentgenstarojumu; audiem cauri izgājušais rentgenstarojums uz ekrāna vai fotofilmas veido dažādas intensitātes ēnas, pēc kurām var spriest par šo audu novietojumu, kā arī dažādiem patol. procesiem tajos. Rentgenoloģiskajā izmeklēšanā izšķir 2 pamatmetodes — rentgenoskopiju (attēlu iegūst uz ekrāna) un rentgenogrāiiju (attēlu iegūst uz fotoplates vai filmas); abas šīs metodes var arī apvienot. Vajadzības gadījumā papildus izmanto speciālas rentgenoloģiskas izmeklēšanas metodes — tomogrāfiju, rentgenkinematogrāfiju, kontrastizmeklēšanu u.c. Lietojot kontrastvielas, rentgenoloģiski iespējams izmeklēt ne tikai iekšējos orgānus un mīkstos audus, bet arī CNS, asinsrites un limfātisko sistēmu. Lielu iedz. grupu profilaktiskai izmeklēšanai lieto speciālu rentgenogrāfijas paveidu — fluorogrāfiju. Izmantojot RENTGENDIAGNOSTIKA metodes, var spriest par tādu patol. procesu norisi, kas maina izmeklējamo audu un orgānu blīvumu, lielumu, formu, motoriku (pildīšanos, iztukšošanos, peristaltiku, pulsāciju). Vairāk nekā 65% slimību diagnozi noteic ar rentgenoloģiskām izmeklēšanas metodēm. Mūsu dienās notiek RENTGENDIAGNOSTIKA diferencēšanās sīkākās nozarēs, piem., smadzeņu slimību RENTGENDIAGNOSTIKA, asinsrites sistēmas slimību RENTGENDIAGNOSTIKA , plaušu slimību RENTGENDIAGNOSTIKA , gremošanas orgānu slimību RENTGENDIAGNOSTIKA un citas. RENTGENDIAGNOSTIKA lietošana ir ierobežota iekšējās sekrēcijas dziedzeru funkcijas novērtēšanā, to nav iespējams izmantot, pētījot bioķīmiskās pārvērtības un vielmaiņas traucējumus šūnās un audos.