rentgenoloģiska izmeklēšanas metode, kas dod iespēju, izmantojot kinokameru, iegūt dažādu orgānu attēlus kustībā. Orgānu filmē no elektronoptiskā pastiprinātāja (palielina attēla spilgtumu) vai televizora ekrāna. RENTGENKINEMATOGRĀFIJA lieto, lai izpētītu ātri norisošus procesus (asinsvadu un bronhu aizpildīšanos ar kontrastvielu, barības vada, kuņģa, zarnu sienu kustības). Parasti lieto kinokameru ar 16 vai 35 mm filmu. Filmas kadru biezuma izvēle atkarīga no reģistrējamo parādību rakstura. Par standartbiežumu pieņem 24 kadrus sekundē. Filmēšanu ar mazāku kadru biežumu lieto lēni norisošu procesu reģistrācijai, piem., urīnvada vai žultspūšļa kustību noteikšanai. Filmēšanu ar ātrumu vairāk nekā 250 kadru sekundē lieto ļoti ātri norisošu procesu reģistrācijai. Filmēšana notiek īsākām vai garākām sērijām; starplaikos tiek kontrolēta izmeklējamā orgāna projicēšanās uz rentgentelevīzijas ekrāna. Lai noteiktu izmeklējamā orgāna morfoloģisko un funkcionālo stāvokli, izskata kinofilmu ar parastu (24 kadri sekundē) vai mainītu kustības ātrumu.