žultspūšļa iekaisums. HOLECISTĪTS var būt akūts un hronisks. Sievietes ar HOLECISTĪTS slimo 2—4 reizes biežāk nekā vīrieši, Hroniskam HOLECISTĪTS pamatā ir žults izvadceļu motorikas traucējumi. Visbiežāk žultspūšļa gļotādas bojājumu rada žults sastrēgums. Tam pievienojas bakteriālā inf., ko ierosina zarnu nūjiņa vai enterokoki, retāk streptokoki, stafilokoki u.c. baktērijas. Inf. var nokļūt žultspūsli no zarnām — augšupejošā ceļā, no aknām — lejupejošā ceļā vai no blakusorgāniem — limfogēni. Tomēr ne vienmēr baktēriju vai lambliju atrašana žultī liecina par iekaisumu. Parasti HOLECISTĪTS ir raksturīga akmeņu un t.s. smilšu veidošanās — hron. HOLECISTĪTS saistīts ar akmeņu veidošanos un augšanu, bet akūts HOLECISTĪTS — ar akmeņu migrāciju (žultsakmeņu slimība). Bezakmeņu HOLECISTĪTS parasti ir sekas baktēriju embolijai žultspūšļa sienā sakarā ar dažādām inf. slimībām (vēdertīfu, dizentēriju, skarlatīnu). HOLECISTĪTS izveidošanās saistīta arī ar alerģisku procesu žultspūšļa sienā. Baktērijām un to toksīniem vai barības alergēniem nokļūstot žultspūsli, kā atbilde uz žultspūšļa sienas sensibilizāciju rodas alerģiska reakcija, kas veicina iekaisuma hron. raksturu. Akūts HOLECISTĪTS sākas pēkšņi ar t paaugstināšanos un drebuļiem. Slimniekam labajā paribē ir stipras sāpes, kas izstaro uz labo plecu un lāpstiņu, ir slikta dūša, vemšana, vēdera uzpūšanās. Vēdera iztaustīšanas laikā žultspūšļa apvidus sāpīgs, dažreiz konstatē žultspūšļa palielināšanos. Mēle bieži ir sausa, aplikta. Palielinās leikocītu daudzums, un paātrinās eritrocītu grimšana. Līdzīgi izpaužas hroniska HOLECISTĪTS paasinājums. Hron. HOLECISTĪTS var izraisīt dažādus neraksturīgus traucējumus — sliktu dūšu, pastiprinātu gāzu veidošanos, atraugas, dedzinošu sajūtu, zarnu spazmas, aizcietējumu, kas mijas ar caureju. Taču var būt periodi, kad dominē žultspūšļa saslimšanas simptomi — labajā paribē ir spiedošas, retāk kolikveida sāpes, kas izstaro uz muguru, slikta dūša un vemšana. Parasti šādi traucējumi rodas pēc trekniem vai ceptiem ēdieniem, pēc fiz. piepūles vai uztraukuma. HOLECISTĪTS diagnoscē, izdarot duodenālo zondēšanu un žults bakterioloģisko izmeklēšanu. Liela nozīme ir arī rentgenoloģiskai izmeklēšanai ar kontrastvielu palīdzību. Svarīgi noskaidrot, vai HOLECISTĪTS saistīts ar funkcionējošu vai nefunkcionējošu žultspūsli. Ārstēšana. Ilgstoši jāievēro diēta, kas kavē žults sastrēguma veidošanos, veicina žults atdalīšanos un normalizē zarnu darbību. Slimniekiem nepieciešamas regulāras ēdienreizes. Uzturam jābūt pilnvērtīgam. Nedrīkst lietot žāvētus produktus, ceptus ēdienus, svaigus mīklas izstrādājumus, dzīvn. taukus. Ieteicamas augu eļļas un dārzeņi katrā ēdienreizē. Nepieciešama ārstn. fizkultūra. Iekaisuma procesa likvidēšanai lieto antibiotikas, pret sāpēm — spazmolītiskos līdz. (atropīns, papaverīns). Periodiski lieto žultsdzinējus līdz. Visefektīvākais žults sastrēguma novēršanas līdz. ir duodenālā zondēšana. Tās laikā var ievadīt sārmainu minerālūdeni, kam pievienota Karlovivaru sāls vai magnija sulfāts. Remisijas periodā ieteicams ārstēties kūrortā (Esentukos, Zeļeznovodskā, Boržomos, Truskavecā u.c.). Reizēm — it sevišķi tad, kad radušies žultsakmeņi, — nepieciešams ārstēt ķirurģiski. Profilakse. Jānovērš žults sastrēgums. Nepieciešamas regulāras fizkultūras nodarbības. Laikus jāārstē citas gremošanas orgānu slimības (čūla, gastrīts, kolīts) un jālikvidē fokālās inf. perēkļi organismā.