helioterapija
SAULES TERAPIJA
saules staru enerģijas izmantošana ārstn. un profilaksē; klimatterapijas veids.
Saules radiācijas intensitāte atkarīga no Saules augstuma virs horizonta. Ejot caur Zemes atmosfēru, daļa saules radiācijas absorbējas, atstarojas vai izkliedējas. Ja mākoņi pilnīgi aizklāj debesis, zemes virsmas apgaismojums ir atkarīgs tikai no izkliedētās radiācijas, kuras lielums šajā gadījumā ir 60—70% tiešās radiācijas, kas apstaro mākoņus no augšas. Izkliedētā un atstarotā radiācija iedarbojas uz cilv. arī tad, ja tas atrodas ēnā un nav pakļauts tiešai saules staru iedarbībai.
Vislielākā atstarotspēja ir tikko uzsnigušam sniegam, kas atstaro 85% staru enerģijas, tāpat samērā liela tā ir sausām smiltīm (30—35%). Ūdens atstarotspēja neliela (saulei atrodoties zenītā, no ūdens atstarojas tikai 2% tiešās staru enerģijas). Atstarošanās ir atkarīga no gaismas viļņa garuma; vājāk atstarojas saules spektra ultravioletā daļa — tikai sniegs atstaro līdz 89% ultravioletā starojuma, ūdens to praktiski neatstaro. Augstkalnu kūrortos, kur visapkārt ir sniegs, kopējā saules radiācija, sevišķi tās īsviļņu daļa, ir tik liela, ka saules peldes iespējamas arī tad, ja gaisa t ir zemāka par 0°.
Ilgstošs saules radiācijas trūkums cilv. organismā var traucēt dabiskā D vit. rašanos, izraisīt pārmaiņas fosfora un kalcija vielmaiņā, sevišķi bērniem, veicinot rahīta rašanos. Saules radiācijas trūkums rada nespēku, ātru noguršanu, sliktu miegu un ēstgribas trūkumu, darbaspēju samazināšanos.
helioterapija ārstn. un profilaktiskā iedarbība atkarīga vispirms no saules spektrālā sastāva. Infrasarkanais starojums iedarbojas uz ādu, iespiežas organismā līdz 4 cm dziļumā un rada siltuma sajūtu, paaugstinās ādas un zem tās atrodošos audu t, pastiprinās asinsrite, svīšana, siltuma apmaiņa, palielinās slodze asinsrites sistēmai.
Pārmērīga infrasarkanā starojuma iedarbība, sevišķi tad, ja ir palielināts gaisa mitrums, var radīt organisma pārkāršanu — t.s. saules dūrienu (↑ arī karstuma dūriens). Bioloģiski visaktīvākā saules radiācijas daļa ir ultravioletais starojums. Tā iedarbība uz organismu ir kompleksa: baktericidālā iedarbība — zināma deva šā starojuma (viļņu garums 0,2—0,315 µm) var nonāvēt mikroorganismus; vitaminizējošā iedarbība — ultravioletā starojuma ietekmē ādā veidojas D vit. šis starojums regulē fosfora un kalcija maiņu, līdz ar to paātrinot kaulu saaugšanu pēc lūzumiem, ievainojumu sadzīšanu utt. Saules peldes var būt vispārējas un vietējas (rokām, kājām, mugurai u.c). Saules peldēm ārstn. nolūkā nepieciešami speciāli laukumi — solāriji, aerosolāriji, lai varētu stingri dozēt šīs procedūras medicīnas darbinieku uzraudzībā.
Lielākajai daļai cilv. vispatīkamākās ir saules peldes 17—22° temperatūrā. LPSR vislabākie sauļošanās apstākļi vasarā ir plkst. 11—13 un plkst. 16—17. Saules peldes dozē arī pēc saņemtā saules enerģijas daudzuma, kas rada ādā eritēmu (eritēmdoza jeb biodoza). helioterapija sākumdoza, ko sauc par ārstniecisko, ir 1/4 biodozas; LPSR vasarā skaidrā laikā to saņem apm. 5 minūtēs, tātad ārstn. saules peldes jāsāk ar 5 min.
Praktiski lieto 3 galvenos saules pelžu režīmus: ar minimālu ultravioletā starojuma iedarbību — maksimālā apstarojuma doza 4 ārstn. dozas (20 min.); ar vidēju ultravioletā starojuma iedarbību — maksimālā apstarojuma doza 8 ārstn. dozas (40 min.); ar maksimālu ultravioletā starojuma iedarbību — maksimālā apstarojuma doza 12—16 ārstn. dozas (60—80 min.).
helioterapija lieto rahīta, D hipovitaminozes, fosfora un kalcija maiņas traucējumu, kaulu slimību, ādas slimību, rētu, lēni dzīstošu brūču, nervu sistēmas funkcionālo traucējumu, hipertoniskās slimības I un II helioterapija stadijas gadījumā; tā nepieciešama visiem, kas nesaņem pietiekamā daudzumā ultravioleto starojumu.
Ar helioterapija nedrīkst ārstēties veci cilv. ar izteiktām aterosklerozes pazīmēm, cilvēki, kam ir ļaund. audzēji, plaušu tbc, hipertoniskās slimības II B vai III stadija, akūtas inf. slimības, akūtas nieru un aknu slimības, kaheksija, anēmija.
Saules radiācijas intensitāte atkarīga no Saules augstuma virs horizonta. Ejot caur Zemes atmosfēru, daļa saules radiācijas absorbējas, atstarojas vai izkliedējas. Ja mākoņi pilnīgi aizklāj debesis, zemes virsmas apgaismojums ir atkarīgs tikai no izkliedētās radiācijas, kuras lielums šajā gadījumā ir 60—70% tiešās radiācijas, kas apstaro mākoņus no augšas. Izkliedētā un atstarotā radiācija iedarbojas uz cilv. arī tad, ja tas atrodas ēnā un nav pakļauts tiešai saules staru iedarbībai.
Vislielākā atstarotspēja ir tikko uzsnigušam sniegam, kas atstaro 85% staru enerģijas, tāpat samērā liela tā ir sausām smiltīm (30—35%). Ūdens atstarotspēja neliela (saulei atrodoties zenītā, no ūdens atstarojas tikai 2% tiešās staru enerģijas). Atstarošanās ir atkarīga no gaismas viļņa garuma; vājāk atstarojas saules spektra ultravioletā daļa — tikai sniegs atstaro līdz 89% ultravioletā starojuma, ūdens to praktiski neatstaro. Augstkalnu kūrortos, kur visapkārt ir sniegs, kopējā saules radiācija, sevišķi tās īsviļņu daļa, ir tik liela, ka saules peldes iespējamas arī tad, ja gaisa t ir zemāka par 0°.
Ilgstošs saules radiācijas trūkums cilv. organismā var traucēt dabiskā D vit. rašanos, izraisīt pārmaiņas fosfora un kalcija vielmaiņā, sevišķi bērniem, veicinot rahīta rašanos. Saules radiācijas trūkums rada nespēku, ātru noguršanu, sliktu miegu un ēstgribas trūkumu, darbaspēju samazināšanos.
helioterapija ārstn. un profilaktiskā iedarbība atkarīga vispirms no saules spektrālā sastāva. Infrasarkanais starojums iedarbojas uz ādu, iespiežas organismā līdz 4 cm dziļumā un rada siltuma sajūtu, paaugstinās ādas un zem tās atrodošos audu t, pastiprinās asinsrite, svīšana, siltuma apmaiņa, palielinās slodze asinsrites sistēmai.
Pārmērīga infrasarkanā starojuma iedarbība, sevišķi tad, ja ir palielināts gaisa mitrums, var radīt organisma pārkāršanu — t.s. saules dūrienu (↑ arī karstuma dūriens). Bioloģiski visaktīvākā saules radiācijas daļa ir ultravioletais starojums. Tā iedarbība uz organismu ir kompleksa: baktericidālā iedarbība — zināma deva šā starojuma (viļņu garums 0,2—0,315 µm) var nonāvēt mikroorganismus; vitaminizējošā iedarbība — ultravioletā starojuma ietekmē ādā veidojas D vit. šis starojums regulē fosfora un kalcija maiņu, līdz ar to paātrinot kaulu saaugšanu pēc lūzumiem, ievainojumu sadzīšanu utt. Saules peldes var būt vispārējas un vietējas (rokām, kājām, mugurai u.c). Saules peldēm ārstn. nolūkā nepieciešami speciāli laukumi — solāriji, aerosolāriji, lai varētu stingri dozēt šīs procedūras medicīnas darbinieku uzraudzībā.
Lielākajai daļai cilv. vispatīkamākās ir saules peldes 17—22° temperatūrā. LPSR vislabākie sauļošanās apstākļi vasarā ir plkst. 11—13 un plkst. 16—17. Saules peldes dozē arī pēc saņemtā saules enerģijas daudzuma, kas rada ādā eritēmu (eritēmdoza jeb biodoza). helioterapija sākumdoza, ko sauc par ārstniecisko, ir 1/4 biodozas; LPSR vasarā skaidrā laikā to saņem apm. 5 minūtēs, tātad ārstn. saules peldes jāsāk ar 5 min.
Praktiski lieto 3 galvenos saules pelžu režīmus: ar minimālu ultravioletā starojuma iedarbību — maksimālā apstarojuma doza 4 ārstn. dozas (20 min.); ar vidēju ultravioletā starojuma iedarbību — maksimālā apstarojuma doza 8 ārstn. dozas (40 min.); ar maksimālu ultravioletā starojuma iedarbību — maksimālā apstarojuma doza 12—16 ārstn. dozas (60—80 min.).
helioterapija lieto rahīta, D hipovitaminozes, fosfora un kalcija maiņas traucējumu, kaulu slimību, ādas slimību, rētu, lēni dzīstošu brūču, nervu sistēmas funkcionālo traucējumu, hipertoniskās slimības I un II helioterapija stadijas gadījumā; tā nepieciešama visiem, kas nesaņem pietiekamā daudzumā ultravioleto starojumu.
Ar helioterapija nedrīkst ārstēties veci cilv. ar izteiktām aterosklerozes pazīmēm, cilvēki, kam ir ļaund. audzēji, plaušu tbc, hipertoniskās slimības II B vai III stadija, akūtas inf. slimības, akūtas nieru un aknu slimības, kaheksija, anēmija.
Komentāri: 0 no 0