ādas iekaisums.

To var radīt ārēji mehāniski, fizikāli, ķīm. un biol. kairinātāji. DERMATĪTS izcelsmē liela nozīme ir ādas jutīgumam, kas atkarīgs no dzimuma, vecuma, iedzimtām anat. un fiziol. īpatnībām , kā arī kairinātāja iedarbības vietas.
Atkarībā no kaitīgā aģenta koncentrācijas un iedarbības ilguma DERMATĪTS var būt akūts (ilgst no dažām dienām līdz dažām ned.), ar apsārtumu, tūsku, pūšļiem, audu atmirumu bojātajā vietā vai hronisks (ilgst mēnešus, pat gadus), saistīts ar ādas sabiezējumu, sacietējumu, raupjumu, lobīšanos, plaisām. Ir nieze un dedzinoša sajūta. Meh. iedarbība (berze, spiediens, nobrāzums, ievainojums) var radīt akūtu dermatītu vai ādas aizsargreakciju — stipru ādas raga kārtas sabiezējumu (varžacis, tipiski sabiezējumi uz plaukstām).

Fizikālu faktoru izraisītie DERMATĪTS ir apsaldējums un apdegums, saules DERMATĪTS, jonizējošā starojuma, elektrības un zibens radītie bojājumi ādā. DERMATĪTS var radīt arī ķīm. kairinātāji — skābes, sārmi, metālu sāļi, organiski šķīdinātāji, plastmasas, cilvēkiem ar palielinātu ādas jutību — arī sintētiskie mazgāšanas un tīrīšanas līdz., kosmētikas līdzekļi un ārīgi lietoti medikamenti. Dermatītu, kas rodas cilvēkiem ar palielinātu jutību pret kairinātāju (sensibilizāciju), sauc par alerģisku DERMATĪTS. Tas parasti rodas kontakta ceļā vai kaitīgu arodfaktoru ietekmē un noris ekzēmas veidā. Biol. kairinātāji var būt augu sula, kukaiņu dzēlumi, dzīvn. kodumi.

DERMATĪTS ārstē ar pretiekaisuma līdzekļiem vispārēji (kalcija preparāti, C vit.) un lokāli (mitri apliekamie ar 2% borskābes šķīdumu, kaļķa liniments, atvēsinoši krēmi, cinka oksīds u.c).

Profilakse. Izvairīties no saskares ar kairinošām vielām. Strādājot ar tām, lietot speciālus aizsarglīdzekļus.