slimība, ko izraisa ilgstošs B1 vit. trūkums organismā.

Šī slimība sastopama gk. subtropu un tropu zemēs, pārsvarā Dienvidaustrumāzijā, kur trūcīgie iedz. lieto uzturā gandrīz tikai pulētos rīsus. Filipīnās pēc 2. pasaules kara BERIBERI pazīmes tika konstatētas 13% iedz. Slimību veicina hron. alkoholisms, smagas inf. slimības vai gremošanas traucējumi. B1 vit. trūkums organismā izraisa ogļhidrātu maiņas traucējumus, no kā visvairāk cieš nervu sistēma un muskuļaudi, arī sirds muskulatūra.
Tipiskiem BERIBERI gadījumiem raksturīgs novājējums vai tūska. Sirds paplašinās, un tās darbība kļūst nepietiekama. Bieži slimības ainā dominē perifērisko nervu iekaisuma pazīmes — jušanas traucējumi, locekļu paralīze vai parēze, muskuļu atrofija. Nereti ir arī gremošanas traucējumi — vēdera uzpūšanās, vemšana, aizcietējums. Bi hipovitaminozei raksturīgs nogurums, galvassāpes, miega traucējumi, sirdsdarbības paātrināšanās, aizdusa jau nelielas piepūles gadījumā, jušanas traucējumi locekļu perifēriskajās daļās.
Zīdaiņiem B1 hipovitaminoze var rasties, ja mātes pienā trūkst B1 vit.

Ārstē ar pilnvērtīgu, olbv-ām bagātu uzturu. Injekcijās ievada 20—50 mg B1 vit. diennaktī, vēlāk devu samazina. Ievada arī palielinātas citu B grupas vit. devas.

Profilaksei ieteicams vispusīgs, olbv-ām bagāts uzturs. B1 vit. diennakts norma veselam cilv. ir 2 mg. Parasti to pietiekamā daudzumā saņem ar uzturu. Daudz B1 vit. satur rupja maluma miltu produkti, gaļa, daži dārzeņi (kāposti, spināti, burkāni, bietes).