pirmās palīdzības, kā arī ārstn. paņēmieni dzīvībai svarīgu orgānu un orgānu sistēmu — elpošanas, sirdsdarbības, CNS darbības atjaunošanai. Organisma t.s. terminālajos stāvokļos jeb robežstāvokļos (smags šoks, pirmsagonija, agonija, klīn. nāve) palīdzības sniegšana tikai ar medikamentiem nedod vēlamo efektu, bet, laikus uzsākot ATDZĪVINĀŠANA, iespējams panākt slimības vai nelaimes gadījumā bojātā orgāna funkcijas atjaunošanos vai aizstāšanu ar mākslīgu. Galvenais dzīvību apdraudošais faktors šajos stāvokļos ir skābekļa daudzuma samazināšanās audos (hipoksija), pret kuru visneizturīgākās ir galvas smadzeņu šūnas. Ja pārtraukta skābekļa piegāde šīm šūnām, iestājas smadzeņu klīn. nāve, kas organismam normālos t° apstākļos ilgst tikai 3—8 min. Ja skābekļa piegāde šajā laikā netiek atjaunota, smadzeņu šūnās iestājas neatgriezeniskas pārmaiņas un to biol. nāve, lai gan vairākums citu organisma šūnu spēj funkcionēt bez skābekļa piegādes daudz ilgāk nekā smadzeņu šūnas (piem., saistaudi pat veselu diennakti). Tāpēc galv. ATDZĪVINĀŠANA uzdevums ir laikus atjaunot skābekļa piegādi organismam, pirmām kārtām galvas smadzeņu šūnām. Lai to veiktu, nepieciešams mākslīgi atjaunot dzīvībai svarīgo elpošanas un asinsrites sistēmas orgānu funkcijas. Elpošanu atjauno, izdarot plaušu mākslīgo ventilāciju — elpināšanu] asinsriti atjauno, izdarot sirds masāžu. Abu metožu pareiza lietošana spēj panākt pilnīgu ATDZĪVINĀŠANA vai vismaz pagarināt klīn. nāves periodu vairākumā gadījumu. Ja ir stipra asiņošana, tā jāaptur. Agrīno ATDZĪVINĀŠANA pasākumu svarīgākais uzdevums ir nevis panākt cietušā atdzīvošanos, bet gan saglabāt viņa organismā ATDZĪVINĀŠANA iespēju, t.i., atvairīt biol. nāves iestāšanos. Tikai tādā gadījumā medicīnas darbinieki, arī speciālisti reanimatologi, varēs turpināt ATDZĪVINĀŠANA. Daļa ātrās palīdzības mašīnu ir speciāli pielāgotas ATDZĪVINĀŠANA , apgādātas ar atbilstošu aparatūru, brigādē ir ārsti anesteziologireanimatologi. Mazākās slimnīcās dažas palātas tiek pārveidotas par intensīvās terapijas un reanimācijas palātām, bet lielākās slimnīcās atvērtas īpašas nodaļas. Atbilstoša aparatūra ļauj nepārtraukti sekot slimnieka pulsam, asinsspiedienam, elpošanai, t, sirds un galvas smadzeņu elektriskajai aktivitātei (elektrokardioskopijas un elektroencefaloskopijas veidā). Tiek izdarīta elpināšana ar aparātiem, iespējama elpināšana ar skābekli, arī paaugstināta skābekļa spiediena apstākļos (barokamerā). Nepareiza sirdsdarbības ritma normalizēšanai lieto speciālu aparātu — elektrodefibrillatoru, ar kuru cauri sirdij raida ļoti īslaicīgu, bet spēcīgu strāvas impulsu. Defibrillāciju bieži lieto arī vēlākajos posmos, piem., pēc elektrotraumas (sevišķi ar maiņstrāvu), slīkšanas saldūdenī, miokarda infarkta. Cita veida aparāti — sirds elektrostimulatori (elektrostimulācija) nodrošina ritmiskas sirds kontrakcijas tajos gadījumos, kad sirdsdarbības ritms kļuvis ārkārtīgi lēns. Lai laikus aizstātu asins zaudējumu, nodrošinātu cietušā mākslīgo barošanu (apejot gremošanas traktu), kā arī asins apmaiņu dažos smagos saindēšanās gadījumos, slimnieka asinsvados tiek ievadītas speciālas plastmasas caurulītes. Izteiktas nieru mazspējas gadījumā ATDZĪVINĀŠANA lieto speciālu aparātu — mākslīgo nieri.