urīnizvadkanāla gļotādas iekaisums.

Infekciozos URETRĪTS ierosina baktērijas, patogēnās sēnes, vīrusi. Venēriskais URETRĪTS parasti rodas pēc inficēšanās dzimumakta laikā. To var ierosināt gonokoki (↑ gonoreja), trihomonas (↑ trihomonoze). Candida ģints sēnes (ari pēc ilgstošas antibiotiku lietošanas, jo to ietekmē organismā zūd mikroorganismi antagonisti, kas aizkavē šo sēņu augšanu). Neveneriskais URETRĪTS parasti rodas pēc vispārējas vai vietējas inf., kad stafilokoki, streptokoki, pneimokoki, vīrusi urīnizvadkanāla nonāk ar asinīm, urīnu vai eksogēnā ceļā. Inkubācijas periods 3—5 dienas.
Infekciozo URETRĪTS simptomi gandrīz vienādi: nieze, dedzinošas sāpes urinējot, strutaini izdalījumi. URETRĪTS var komplicēties ar urīnizvadkanāla mugurējās sienas iekaisumu, priekšdziedzera iekaisumu (↑ prostatītu), sēklinieka piedēkļa iekaisumu (↑ epididimītu). Nereti URETRĪTS kļūst hronisks (gk. venēriskais URETRĪTS).

Neinfekciozie URETRĪTS. Kongestīvo jeb sastrēguma URETRĪTS var izraisīt pārmērīgi bieža dzimumsatiksme, onānisms, pārtraukts dzimumakts, hron. aizcietējums, hemoroīdi. Iekaisuma pamatā, ir asinsrites traucējumi dzimumorgānos, kas savukārt rada traucējumus dzimumaktā (vāja erekcija, strauja ejakulācija).
Alerģisko URETRĪTS var izraisīt ekzēma, bronhiālā astma, uzturvielu olbv., vielmaiņas galaprodukti, pretapaugļošanās līdzekļi, izdalījumi no maksts, antibiotikas u.c. ķīm. preparāti. Šis URETRĪTS periodiski recidivē. Raksturīgs liels daudzums ūdeņainu izdalījumu (mikroorganismus nesatur).

Ārstēšana vispārēja (↑ antibiotikas, organismu spēcinoša terapija), kā arī vietēja ( urīnizvadkanāla skalošana, priekšdziedzera masāža).

Profilakse. Ievērot personisko un dzimumdzīves higiēnu. Laikus ārstēt iekaisumus urīnceļos un nierēs, kā arī novērst traucējumus zarnu darbībā.