dzimumorgānu un izvadorgānu invāzijas slimība, ko ierosina maksts tiihomona (Trichomonas vaginalis).

Inficēšanās notiek gk. dzimumceļā. Ekstragenitālā inficēšanās sastopama reti, tāpēc TRIHOMONOZE pieņemts uzskatīt par venērisku slimību. Vīrieši saslimst retāk nekā sievietes. Primārā inf. iekļūšanas vieta sievietes organismā ir maksts, vīrieša — urīnizvadkanāls. No primārās lokalizācijas perēkļiem ierosinātājs sievietēm visbiežāk nokļūst urīnizvadkanālā, vīriešiem — priekšdziedzerī un sēklas pūslīšos, ierosinot tur iekaisumu. Slimnieces sūdzas par dedzinošu sajūtu un niezi ārējos dzimumorgānos, iedzeltenas krāsas izdalījumiem.

Trihomonas var nokļūt arī urīnpūslī, ūrīnvados, nierēs un radīt šo orgānu iekaisumu. Tad pievienojas bieža, sāpīga urinēšana. Bieži vien TRIHOMONOZE, īpaši vīriešiem, var norisēt ar niecīgiem simptomiem vai pavisam bez tiem. Tāda nediagnoscēta un neārstēta TRIHOMONOZE veicina slimības izplatību un dzimumsakaru partnera atkārtotu inficēšanos.

Ārstēšana. Ja viens no partneriem slimo ar TRIHOMONOZE, obligāti jāārstējas arī otram, pat tad, ja trihomonas nav atrastas. Ārstēšanās laikā dzimumdzīve noliegta. Ārstēšanās jāturpina, līdz parazīts pilnīgi iznīcināts (to var noteikt tikai ārsts pēc dzimumorgānu un izvadorgānu izdalījumu laboratoriskas izmeklēšanas).

Profilakse. Jāievēro personiskā higiēna. Jāizvairās no gadījuma rakstura dzimumsakariem. Ja saslimst bērns, jāizmeklē visi piederīgie un personas, kas bijušas ar to saskarē.