kairinātāja enerģijas uztveršana ar receptoriem un tās pārveidošana ierosā. Ar RECEPCIJA tiek iegūta organisma eksistencei nepieciešamā precīzā informācija par to, kas notiek apkārtnē un arī pašā organismā. Informācijas uztveršana sākas receptoros ar ierosu, kas izraisa ritmiskus impulsus ar receptoriem saistītajās jušanas nervu šķiedrās. Par kairinājuma stiprumu receptori signalizē CNS ar impulsu frekvenci: jo stiprāks kairinājums, jo biežāki impulsi. Sakarība starp šīm norisēm ir logaritmiska — impulsācijas biežums pieaug proporcionāli kairinājuma stipruma logaritmam. Ja vienāda stipruma un kvalitātes kairinājumi ilgstoši atkārtojas, notiek receptoru adaptācija (pierāšana). Iestājoties adaptācijai, impulsi kļūst arvien retāki, līdz beidzot izzūd. Dažādiem receptoriem adaptācijas ātrums ir atšķirīgs: ļoti ātri adaptējas, piem., ožas un ādas mehanoreceptori, bet proprioreceptori praktiski neadaptējas. RECEPCIJA ir sajūtu rašanās fiziol. pamats. Ne katra RECEPCIJA izraisa sajūtas, piem., receptori aortas loka sienā uztver asinsspiediena svārstības, ko mēs nesajūtam. Izšķir eksterorecepciju (redzes, dzirdes, garšas, ožas un ādas sajūtas). interorecepciju (izsalkums, slāpes, spiediens kuņģī u.c.) un propriorecepciju (kustību sajūtas, kas informē par ķermeņa stāvokli un kustībām telpā).