ausu slimība, kam raksturīga pakāpeniska progresējoša dzirdes pasliktināšanās, kā arī trokšņi abās ausīs un kas var beigties ar stipru vājdzirdību vai pat kurlumu. OTOSKLEROZE nav vecu cilv. vājdzirdība, kas rodas sakarā ar aterosklerozi. OTOSKLEROZE parasti sākas jaunībā un pusmūžā; vairāk slimo sievietes. Slimība strauji paasinās grūtniecības laikā, pēc dzemdībām un klimaktērija laikā. OTOSKLEROZE var būt iedzimta, bet tikai īpašos detektīvu gēnu kombināciju gadījumos, tāpēc parasti OTOSKLEROZE slimnieka vecāki un arī bērni dzird normāli. Slimniekam iekšējās auss skelets kļūst perēkļaini porains. Pārmaiņas visbiežāk lokalizējas ap priekštelpas lodziņu, kurā atrodas kāpslītis. Tas iekaulojas, kļūst nekustīgs un nespēj pārvadīt skaņu. Raksturīgi, ka šādam slimniekam saglabājas spēja uztvert skaņu pa kaulu (piem., pieliekot pulksteni vai skanoša kamertoņa kājiņu pie aizauss paugura). Ārstēšanā ar panākumiem ieviesta ķir. metode, kas novērš nevis pašu slimību, bet tās galv. simptomu — vājdzirdību. Tā ir miniatūra (mikroķirurģiska) operācija — bojāto dzirdes kauliņu (kāpslīti) izņem un aizstāj ar plastmasas protēzi. Rezultāti ir stabili, tāpēc sievietes, kas slimo ar OTOSKLEROZE, pēc šās operācijas var dzemdēt, nebaidoties no dzirdes pasliktināšanās.