akūta cilv. inf. slimība, ko ierosina meningokoks Neisseria meningitidis. (Agrāk šo inf. sauca par epidēmisko cerebrospinālo meningītu.)

Slimība var būt vietēja un vispārēja. MENINGOKOKU INFEKCIJA ieros. ārējā vidē, sevišķi aukstumā, ir neizturīgs; tas iet bojā 2—3 st. laikā, tāpēc epidēmijas perēkli nedezinficē. Inf. avots ir slimi cilv., praktiski veselie meningokoku nēsātāji, kā arī MENINGOKOKU INFEKCIJA pārslimojušie (rekonvalescenti) nēsātāji.
Slimība izplatās pilieninfekcijas ceļā. Uzņēmība nav liela, cilv. inf.-ējas tikai pēc ilgstošas saskares ar inf. avotu. Inkubācijas periods ir 2—10 dienas. Meningokoki savairojas deguna un žāvas gļotādā, izraisot vietēju iekaisumu (nazofaringīts). Tas sākas pēkšņi ar paaugstinātu t°, nespēku, galvassāpēm. Ja slimnieka organisms ir novājināts, meningokoki iekļūst asinsritē un izraisa MENINGOKOKU INFEKCIJA vispārējās formas.
Vispirms tiek bojāts smadzeņu mīkstais apvalks (strutainais meningīts). vēlāk var pievienoties smadzeņu iekaisums (meningoencefalīts). Smagākos gadījumos veidojas sepse ar hemorāģiskiem izsitumiem (meningokokcērnija).

Vispārējās MENINGOKOKU INFEKCIJA formas sākas pēkšņi ar augstu t°, drebuļiem, galvassāpēm, sāpēm acīs un locekļos, sliktu dūšu, vemšanu. Strutainā meningīta gadījumā agri parādās kakla mugurējo muskuļu stīvums; meningoencefalītam raksturīgi krampji, bezsamaņa. Diagnozi apstiprina žāvas, smadzeņu šķidruma vai asiņu (ja ir sepse) bakterioloģiskā izmeklēšana. Asinīs palielināts leikocītu skaits, eritrocītu grimšanas ātrums.

Ārstēšana sekmīga tikai slimnīcā. Lieto antibiotikas (penicilīnu, eritromicīnu, hlorocīdu), kā arī dažādus preparātus pret intoksikāciju, vit.-us, sirds un asinsvadu līdzekļus.

Profilakse. Augšējo elpošanas ceļu iekaisumu ārstēšana, norūdīšanās; bieža telpu vēdināšana. Ar slimnieku saskarē bijušās personas apskata terapeits un otorinolaringologs, tās tiek izmeklētas arī bakterioloģiski. Epidēmijas perēkli medicīniski novēro 10 dienu. Meningītu un meningoencefalītu pārslimojušos dispanserizē un novēro 3 gadus.