limfmezglu iekaisums, ko rada mikroorganismu iekļūšana limfmezglā no inficētas brūces vai sastrutojumiem, inficētiem ādas bojājumiem (piem., ekzēmas, sēnīšslimību, dermatīta, rozes, noberzumu, izgulējumu un vēnu iekaisuma gadījumā). Dažreiz primārais inf. perēklis var būt tik niecīgs, ka LIMFADENĪTS attīstības sākumā to pat grūti konstatēt. Inf. limfmezglos var nonākt arī ar asinīm. Parasti LIMFADENĪTS ierosina stafilokoki un streptokoki, dažreiz specifisko inf., piem., tbc, sifilisa, aktinomikozes ieros. Simptomi — attiecīgās limfmezglu grupas limfmezgli palielināti, cieti, ļoti sāpīgi. Visbiežāk limfmezgli iekaist padusēs, cirkšņu un kakla rajonā, retāk elkoņa locītavas apvidū. Strutaina LIMFADENĪTS gadījumā ir paaugstināta t°, drebuļi, sāpes locītavās, nogurums, nespēks, svīšana. Inf-ai izplatoties saistaudos ārpus limfmezgliem, virs tiem rodas ādas un zemādas audu pietūkums, apsārtums un sāpīgums. LIMFADENĪTS ārstēšana. Slimniekam nepieciešams gultas režīms. Likvidē primāro inf. perēkli (atver sastrutojumu, ārstē ādas iekaisumu, tbc u.c.); lieto antibiotikas, sulfanilamīdus, 30° spirta kompreses, pārsējus ar ziedēm, kas veicina asinsriti (Višņevska ziede, ihtiola ziede). Ja limfmezgls sastrutojis, nepieciešama ķir. ārstēšana. Profilakse. Savlaicīga un pareiza brūču, sastrutojumu, ādas iekaisuma un sēnīšslimību ārstēšana, personiskās higiēnas ievērošana.