var būt labdabīgi un ļaundabīgi. Cēloņi: embrionālās attīstības traucējumi (KAULU AUDZEJI nereti sastopami bērniem), arī traumas (sevišķi atkārtota traumēšana) un daži arodfaktori (it īpaši kontakts ar jonizējošo starojumu). Labdabīgie KAULU AUDZEJI biežāk veidojas no pašiem kaulaudiem (osteoma, kaulu cistas un t.s. milzu šūnu audzēji). skrimšļaudiem (hondromas), saistaudiem (miksomas, fibromas) vai arī no citiem kaulu struktūrelementiem — taukaudiem, nervaudiem un asinsvadiem. Morfoloģiski un pēc izcelsmes labd. kaulu audzējiem tuvi ir arī daži kaulu attīstības traucējumi, piem., fibrozā kaulu displāzija, kaulu hondromatoze (Oljē slimība), deformējošā osteoze (Pedžeta slimība). Ļaundabīgie KAULU AUDZEJI arī var veidoties no dažādiem kaulu elementiem. Kaulu sarkoma sastopama samērā reti. Biežāk tā skar ceļa locītavas, augšstilba, augšdelma un iegurņa kaulus, ribas. Raksturīgākās pazīmes — attiecīgā kaula deformācija, kustību ierobežojumi, ja audzējs atrodas locītavas tuvumā; var būt arī sāpes, sevišķi naktī. īpaša vieta pārējo KAULU AUDZEJI vidū ir mielomai, kas sākas kaula smadzenēs un var būt lokalizēta vai izplatīta. KAULU AUDZEJI parasti diagnoscē rentgenoloģiski, reizēm nepieciešama slimā kaula punkcija. Visbiežāk KAULU AUDZEJI ārstē ķirurģiski — no saudzējošām, nelielām operācijām, kas neietekmē attiecīgā locekļa funkciju, līdz plašām operācijām; reizēm jāizdara amputācija. Staru terapiju lieto samērā reti, jo KAULU AUDZEJI pret radiāciju ir visai izturīgi. Dažreiz ķir. ārstēšanu kombinē ar ķīmijterapiju. Profilakse. Radikāli jāārstē hron. kaulu slimības, arī labd. KAULU AUDZEJI, jānovērš kaitīgie arodfaktori.