encefalopātijas sindroms, psihoorganiskais sindroms — patol. stāvoklis, ko radījuši organiski galvas smadzeņu bojājumi.

ENCEFALOPĀTIJA var būt pārciestas galvas smadzeņu traumas (traumatiskās psihozes). intoksikācijas (intoksikācijas psihozes; alkoholisms). hron. somatisku slimību (somatogēnās psihozes). inf-u (infekcijas psihozes) vēlīnas sekas. ENCEFALOPĀTIJA ietvaros traucējumiem var būt dažāda intensitāte.

Centrālo vietu encefalopātijā ieņem astēnija ar pastiprinātu uzbudināmību un nogurdināmību, veģetatīvu un emocionālu labilitāti. Astēnija kombinējas ar atmiņas traucējumiem (vispārēju atmiņas pavājināšanos, iegaumēšanas un reproducēšanas traucējumiem), domāšanas gausumu, pavājinātām spriešanas spējām, grūtībām pareizi vērtēt apkārtējo situāciju un bieži arī nepietiekamu savas slimības apzināšanos.
Vieglākos gadījumos šie traucējumi ir niecīgi un slimnieki labi piemērojas situācijai. Tad pārsvarā novērojamas pārmaiņas personībā — ENCEFALOPĀTIJA astēniskais variants, ENCEFALOPĀTIJA eksplozīvais variants, ENCEFALOPĀTIJA eiforiskais variants, ENCEFALOPĀTIJA apātiskais variants. Šīs pārmaiņas sevišķi raksturīgas traumatisko psihožu gadījumā. Parasti sastopami visu 4 variantu elementi, no kuriem viens variants ir pārsvarā.

Dziļākas ENCEFALOPĀTIJA gadījumā mēdz runāt par plānprātību. īpašs ENCEFALOPĀTIJA variants ir Korsakova sindroms, kurā atšķirībā no Korsakova psihozes (↑ alkohola psihozes) nav alkoholismam raksturīgā polineirīta.

Ārstēšana. Atpūta un vispārspēcinoši līdzekļi.