Termins, ko gk. lieto ierosas pamatnorišu straujuma raksturošanai dzīvajos audos. Par atbildi uz pietiekami spēcīgu kairinājumu šūnā rodas īslaicīgu ierosas viļņu (impulsu) sērija; tās atsevišķo ierosas uzliesmojumu skaits un biežums atspoguļo kairinājuma stiprumu un ilgumu. Kairinājumam sasniedzot noteiktu stiprumu, secīgo ierosas uzliesmojumu biežums (frekvence) ir vislielākais. Tālāku tā pieaugumu ierobežo katras atsevišķas ierosas ilgums, kas dažādiem audiem ir atšķirīgs. Dzīvās struktūras funkcionālais kustīgums mērvienība ir šai struktūrai raksturīgais maksimāli iespējamais ierosas norišu skaits laika vienībā. Nervu šķiedrās katrs ierosas uzliesmojums ilgst tikai nepilnu sekundes tūkstošdaļu, tāpēc nervu šķiedru funkcionālais kustīgums ir visaugstākā un tajās var rasties pat līdz 1000 impulsu sekundē. Muskuļšķiedru un sinaptisko veidojumu funkcionālais kustīgums ir atkarīgs arī no apkārtējās vides apstākļiem, vielmaiņas intensitātes, noguruma pakāpes u.tml., tāpēc funkcionālais kustīgums var izmantot dzīvo audu funkcionālā stāvokļa novērtēšanā