kāpšana kalnu virsotnēs sporta vai pētniecības nolūkā. Alpīnisms kā sp. veids radies Alpos. Alpīnisms saistīts ar lielu fiz. piepūli un nervu sasprindzinājumu. Pārvietojoties kalnos, jānes ne tikai 20—25 kg smaga krava, bet arī jāpārvar stāvas nogāzes, klintis, ledus u.c. šķēršļi augstkalnu klimata apstākļos (pazemināts atmosfēras spiediens, krasas t maiņas, intensīvs ultravioletais starojums u.c); pastāv arī pēkšņu briesmu iespējamība (krītoši akmeņi, lavīnas, nogruvumi u.c.). Pazeminātais skābekļa spiediens atmosfērā ir galvenais organisma funkcionālo pārmaiņu cēlonis. Dažreiz rodas (parasti virs 3000 mvjl.) augstuma slimība (kalnu slimība), kuras smagums atkarīgs no augstuma, aklimatizācijas un alpīnista trenētības. Kāpjot augstāk par 6500— 7000 m vjl., ieteicams lietot skābekļa aparātu. Alpīnisms ir morālās un fiz. audzināšanas, kā arī veselīgs aktīvās atpūtas līdz. Nodarboties ar Alpīnisms drīkst no 17 g. vecuma. Alpīnistam nepieciešama laba veselība, vispārējā un speciālā sagatavotība. Alpīnisms sevišķa nozīme ir med. kontrolei. Diennakts uztura devas enerģētiskajai vērtībai jābūt 19 000 līdz 21 000 kJ jeb 4500—5000 kcal ; kāpšanas laikā jālieto produktu koncentrāti ar samazinātu tauku daudzumu (ne vairāk kā 150 g) un palielinātu ogļhidrātu, Bi un C vit. daudzumu. Nepieciešams siltumizolējošs, viegls un izturīgs apģērbs, apavi ar īpašu zoli vai dzelkšņiem, drošināšanās (virves, īpašas konstrukcijas sprādzes jeb karabīnes, āķi), sadzīves (teltis, guļammaisi, prīmusi) u.c. piederumi. Acu pasargāšanai no spilgtas gaismas jālieto aizsargbrilles. Drošības pasākumus kalnos veic glābšanas dienests.