organisma pielāgošanās nepierastiem klimatiskajiem apstākļiem.

Evolūcijas procesā cilvēkam izveidojušies tādi fiziol. pielāgošanās (adaptācijas) mehānismi, kas palīdz saglabāt darba spējas, nemainīgu ķermeņa t°, asinsspiedienu utt. arī tad, ja apkārtējā vide mainās. Veseli cilv. aklimatizējas viegli. Jutīgākiem, nonākot jaunos klimatiskos apstākļos, var vairāk vai mazāk pasliktināties organisma vispārējais stāvoklis (galvassāpes, reibonis, sāpes sirdī, nespēks), kā arī ciest vielmaiņas procesi un iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbība (traucēts menstruālais cikls, pastiprināta vairogdziedzera darbība), gremošanas orgānu funkcijas (caureja, aizcietējums), nervu sistēmas darbība (uzbudināmība, miega traucējumi); arī hron. slimību ( reimatisma, tbc.) gaita var pasliktināties.
Ja uzturas nepierastos klimatiskos apstākļos, organismā sāk darboties vairāki piemērošanās mehānismi, t.i., notiek AKLIMATIZĀCIJA, kuras rezultātā uzlabojas pašsajūta — mainās asins sastāvs (piem., palielinās eritrocītu skaits augstkalnu apstākļos), elpošanas dziļums un ātrums, paātrinās vai palēninās sirdsdarbība.
AKLIMATIZĀCIJA procesā nozīme ir ne tikai šīm organisma piemērošanās spējām, bet arī tiem sociālajiem pielāgošanās līdzekļiem, kurus nodrošina zinātnes un tehnikas sasniegumi (med. palīdzība, ūdensapgāde, gaisa kondicionēšana) un kuru rezultātā cilvēkiem iespējams apgūt visas klimatiskās joslas.