deģenerācijas process skrimslī un kaulā; ar šo terminu apzīmē vairākas pēc izcelšanās atšķirīgas slimības.

Deģeneratīvais process visbiežāk sākas vispirms skrimslī. Bieži sastopama, piem., mugurkaula starpskriemeļu disku deformācija, kas rada pārmaiņas skriemeļos (mugurkaula OSTEOHONDROZE). Ar gadiem starpskriemeļu disks kļūst plānāks; tas ir fiziol. process. Taču šo procesu var paātrināt nevienmērīga slodze nepareiza mugurkaula izliekuma gadījumā (skolioze, palielināta kifoze). nepietiekama mugurkaula vingrināšana, pārslodze, atkārtotas nelielas traumas, dažas iedzimtas skriemeļu un starpskriemeļu disku anomālijas, kā arī saistaudu slimības (kolagenozes).
Starpskriemeļu diskam mainot savu spriegumu un kļūstot plānākam, starp abās pusēs esošajiem skriemeļu ķermeņiem atslābinās arī saites, kas fiksē mugurkaulu. Rezultātā var rasties nelielas sānkustības (skriemeļu slīdēšana), kas vēl vairāk paātrina starpskriemeļu diska nolietošanos. Līdz ar to diskam zūd satricinājumu amortizētāja funkcija; tā tagad jāuzņemas daudz mazāk elastīgajam kaulam.
Skriemeļu malās rodas kaula izaugumi (osteofīti; tie labi redzami rentgenuzņēmumā), kas novērš skriemeļu nestabilitāti, un stipri sašaurinās starpskriemeļu sprauga. Kaula izaugumi ir asi, dažreiz tie blakus skriemeļiem saaug kopā un kustības starp skriemeļiem izzūd (notiek pašizārstēšanās).

Kaula izaugumi, kā arī bojātais starpskriemeļu disks nereti spiež uz tuvākajiem muguras smadzeņu nerviem, radot sāpes.

Mugurkaula OSTEOHONDROZE biežāk rodas vietās, kur kustīgākās tā daļas pāriet mazāk kustīgās, piem., starp 5.—6. un 6.—7. kakla skriemeli un 4.—5. jostas skriemeli. Mugurkaula kakladaļas OSTEOHONDROZE biežāk ir cilvēkiem, kuriem ķermenis pakļauts pēkšņu paātrinājumu ietekmei, piem., šoferiem, lidotājiem.

Osteohondropātijas un osteohondrīta gadījumā deģeneratīvais process vispirms sākas kaulā un tikai vēlāk pāriet uz skrimsli. Šo slimību cēlonis ir asinsrites traucējumi kaulā. Visbiežāk šie procesi sākas garo kaulu galos (piem., augšstilba kaula galos) pusaudžiem, kam augšanas zonas vēl nav slēgušās, it īpaši, ja bijusi pārmērīga kaula slodze.

Dažas OSTEOHONDROZE veidojas tikai pieaugušajiem (plaukstās, pēdas kaulos). Deģeneratīvo procesu ir ļoti grūti agrīni diagnoscēt, jo šīm OSTEOHONDROZE sākumā bieži nav nekādu simptomu.
Sāpes parasti rodas tikai tad, kad asinsrites traucējumu dēļ kāda kaula daļa kļuvusi nedzīva un sāk sabrukt. Ja locītavas noslogojums turpinās, deformācija var stipri palielināties.

Slimība loti ilgstoša. Jauniem cilv. ar laiku kaulu struktūra var atjaunoties, bet deformācija paliek. Ārstēšanā izmanto dažādus fizioterapijas veidus (īsviļņu, mikroviļņu, ultraskaņas terapiju, parafīna un dūņu aplikācijas), dažreiz — ekstensiju.
Ja slimības pamatā ir saistaudu slimība, lieto tai atbilstošu desensibilizējošu terapiju, dažreiz arī rentgenstarojumu.

Mugurkaula jostasdaļas OSTEOHONDROZE gadījumā fiksēšanai izmanto ortopēdiskas korsetes, kakladaļai — īpašas galvas balsta apkakles vai arī vates apsējus, jo siltumā mazinās sāpju radītais reflektoriskais muskuļu saspriegums. Smagos gadījumos cenšas panākt deģenerēto skriemeļu saaugšanu — ķirurģiski savieno skriemeļa ķermeņus ar kaula transplantātu (biežāk mugurkaula kakladaļas OSTEOHONDROZE gadījumā) vai starpskriemeļu diskos ievada īpašas vielas, kas bojāto skrimsli pilnīgi noārda, radot iespēju veidoties ciešam kaula saaugumam.

Osteohondropātijas un osteohondrīta ārstēšanā galvenais ir slimās vietas savlaicīga un pietiekami ilga atslodze. Izmanto siltuma procedūras. Reizēm nepieciešama operācija.

Profilakse. Sistemātiski jāvingrina visas mugurkaula daļas, lai ķermenis ilgstoši nebūtu nekustīgs. Mugurkaula OSTEOHONDROZE profilaksē ietilpst arī visi paņēmieni, kas vērsti pret reimatismu un reimatoīdo artrītu. Mugurkaula kakladaļas OSTEOHONDROZE palīdz novērst speciāli galvas balsti. Netrenētam cilv. ir kaitīgs fiz. darbs saliektā stāvoklī.