NERVU SISTĒMAS SASPRINDZINĀJUMS
nervu sistēmas stāvoklis, kas izveidojas ikreiz, kad jāpieņem lēmums rīkoties, iepriekš izšķiroties par vienu no iespējamiem rīcības variantiem.
Katru no šiem rīcības variantiem galvas smadzenēs pārstāv atbilstoša nervu šūnu un sakaru funkcionālā sistēma. Starp šīm sistēmām ir savstarpējas pretdarbības, «konkurences» attiecības — katra tiecas kļūt valdošā, ierobežojot vai kavējot pārējās. Jo lielāka ir konkurējošo funkcionālo sistēmu aktivitāte un antagonisms, jo lielāks ir nervu darbības sasprindzinājums un intensīvāks enerģijas patēriņš nervu šūnās. Līdzko viena no konkurējošajām funkcionālajām sistēmām aizkavē pārējās un kļūst valdošā, sākas rīcība problēmsituācijas atrisināšanai un NERVU SISTĒMAS SASPRINDZINĀJUMS samazinās. Ja neviena no konkurējošajām sistēmām negūst pārsvaru, lēmums rīkoties netiek pieņemts, neatrisinātā problēma pāraug konfliktsituācijā, kas saistīta ar NERVU SISTĒMAS SASPRINDZINĀJUMS palielināšanos. Stiprs NERVU SISTĒMAS SASPRINDZINĀJUMS ir pastāvīga trauksmes un gatavības reakcijas sastāvdaļa. Trauksmes reakcija, kurā ietilpst arī orientācijas reflekss, sagatavo nervu sistēmu, maņu orgānus, skeleta muskulatūru un iekšējos orgānus gaidāmai intensīvai garīgai un fiz. slodzei — indivīda reakcijai jaunajā situācijā.
Lai sasniegtu un uzturētu pietiekami lielu NERVU SISTĒMAS SASPRINDZINĀJUMS, kas nepieciešams efektīvai informācijas pārstrādei un savlaicīgai izlemšanai, kā rīkoties un atrisināt pašreizējo problēmu vai konfliktsituāciju, trauksmes reakcijā tiek reflektoriski aktivētas galvas smadzeņu tonizējošās struktūras — retikulārā formācija, limbiskā sistēma un hipofīze. Tādējādi notiek CNS un endokrīnās (iekšējās sekrēcijas) sistēmas, kā arī visa organisma enerģētisko un funkcionālo resursu mobilizācija, tāpēc paaugstinās galvas smadzeņu un skeleta muskulatūras tonuss un palielinās darbaspējas. Nomoda stāvoklī cilv. pastāvīgi risina kādu problēmu gan reālajā situācijā, gan domās un iztēlē. Tāpēc NERVU SISTĒMAS SASPRINDZINĀJUMS zināmās optimālās robežās ir normāls cilv. stāvoklis, jebkuras radošas aktivitātes priekšnoteikums. Apstākļos, kad trauksmes reakcijas izraisītā NERVU SISTĒMAS SASPRINDZINĀJUMS intensitāte pārsniedz optimālo, šā sasprindzinājuma uzturēšanai patērējamie organisma enerģētiskie un funkcionālie resursi var izsīkt un rasties neirotiski smadzeņu darbības traucējumi.
Pastāvīgs NERVU SISTĒMAS SASPRINDZINĀJUMS, kas saistīts ar neatrisinātām vai neatrisināmām problēmsituācijām (konfliktsituācijām), pēc mūsdienu medicīnas uzskatiem, var kļūt par dažu slimību (sirds išēmiskās slimības, hipertoniskās slimības u.c.) attīstības cēloni vai veicinātāju faktoru.
Attēls. Nervu sistēmas pašregulācija. Smadzeņu stumbra retikulārās formācijas nozīme garozas tonusa, aktivitātes un sasprindzinājuma regulācijā un pašregulācija:
redzes kairinājuma izraisīta sensoro impulsu plūsma (1) pa nespeciliskiem nervu ceļiem (2) nonāk retikulārajā formācijā, pa specifiskiem ceļiem (3) — garozas redzes centrā (4) un tālāk (5) — pieres daivā (6), kur notiek impulsu nestās informācijas loģiska izvērtēšana.
Ja rodas problēma, kuras risinājumam nepieciešams krass intelektuālas aktivitātes kāpinājums, pa lejupejošiem nervu ceļiem (7) tiek ierosināti retikulāro formācija tonizējošie mehānismi, kas izraisa un virza uz garozu spēcīgas tonizējošu impulsu plūsmas (8, 9, 10), kuras palielina garozas darbaspējas un sekmē problēmas atrisināšanu.
Retikulārajā formācijā nervu ķīmiskās enerģijas veidā saplūst un akumulējas liela daļa sensoro impulsu no visiem maņu orgāniem, arī no cīpslu, muskuļu (11) kaulu, ādas (12), asinsvadu (13), karotīdu sīnusa (14), plaušu un augšējo elpošanas ceļu (15) u.c. orgānu un audu receptoriem
Katru no šiem rīcības variantiem galvas smadzenēs pārstāv atbilstoša nervu šūnu un sakaru funkcionālā sistēma. Starp šīm sistēmām ir savstarpējas pretdarbības, «konkurences» attiecības — katra tiecas kļūt valdošā, ierobežojot vai kavējot pārējās. Jo lielāka ir konkurējošo funkcionālo sistēmu aktivitāte un antagonisms, jo lielāks ir nervu darbības sasprindzinājums un intensīvāks enerģijas patēriņš nervu šūnās. Līdzko viena no konkurējošajām funkcionālajām sistēmām aizkavē pārējās un kļūst valdošā, sākas rīcība problēmsituācijas atrisināšanai un NERVU SISTĒMAS SASPRINDZINĀJUMS samazinās. Ja neviena no konkurējošajām sistēmām negūst pārsvaru, lēmums rīkoties netiek pieņemts, neatrisinātā problēma pāraug konfliktsituācijā, kas saistīta ar NERVU SISTĒMAS SASPRINDZINĀJUMS palielināšanos. Stiprs NERVU SISTĒMAS SASPRINDZINĀJUMS ir pastāvīga trauksmes un gatavības reakcijas sastāvdaļa. Trauksmes reakcija, kurā ietilpst arī orientācijas reflekss, sagatavo nervu sistēmu, maņu orgānus, skeleta muskulatūru un iekšējos orgānus gaidāmai intensīvai garīgai un fiz. slodzei — indivīda reakcijai jaunajā situācijā.
Lai sasniegtu un uzturētu pietiekami lielu NERVU SISTĒMAS SASPRINDZINĀJUMS, kas nepieciešams efektīvai informācijas pārstrādei un savlaicīgai izlemšanai, kā rīkoties un atrisināt pašreizējo problēmu vai konfliktsituāciju, trauksmes reakcijā tiek reflektoriski aktivētas galvas smadzeņu tonizējošās struktūras — retikulārā formācija, limbiskā sistēma un hipofīze. Tādējādi notiek CNS un endokrīnās (iekšējās sekrēcijas) sistēmas, kā arī visa organisma enerģētisko un funkcionālo resursu mobilizācija, tāpēc paaugstinās galvas smadzeņu un skeleta muskulatūras tonuss un palielinās darbaspējas. Nomoda stāvoklī cilv. pastāvīgi risina kādu problēmu gan reālajā situācijā, gan domās un iztēlē. Tāpēc NERVU SISTĒMAS SASPRINDZINĀJUMS zināmās optimālās robežās ir normāls cilv. stāvoklis, jebkuras radošas aktivitātes priekšnoteikums. Apstākļos, kad trauksmes reakcijas izraisītā NERVU SISTĒMAS SASPRINDZINĀJUMS intensitāte pārsniedz optimālo, šā sasprindzinājuma uzturēšanai patērējamie organisma enerģētiskie un funkcionālie resursi var izsīkt un rasties neirotiski smadzeņu darbības traucējumi.
Pastāvīgs NERVU SISTĒMAS SASPRINDZINĀJUMS, kas saistīts ar neatrisinātām vai neatrisināmām problēmsituācijām (konfliktsituācijām), pēc mūsdienu medicīnas uzskatiem, var kļūt par dažu slimību (sirds išēmiskās slimības, hipertoniskās slimības u.c.) attīstības cēloni vai veicinātāju faktoru.
Attēls. Nervu sistēmas pašregulācija. Smadzeņu stumbra retikulārās formācijas nozīme garozas tonusa, aktivitātes un sasprindzinājuma regulācijā un pašregulācija:
redzes kairinājuma izraisīta sensoro impulsu plūsma (1) pa nespeciliskiem nervu ceļiem (2) nonāk retikulārajā formācijā, pa specifiskiem ceļiem (3) — garozas redzes centrā (4) un tālāk (5) — pieres daivā (6), kur notiek impulsu nestās informācijas loģiska izvērtēšana.
Ja rodas problēma, kuras risinājumam nepieciešams krass intelektuālas aktivitātes kāpinājums, pa lejupejošiem nervu ceļiem (7) tiek ierosināti retikulāro formācija tonizējošie mehānismi, kas izraisa un virza uz garozu spēcīgas tonizējošu impulsu plūsmas (8, 9, 10), kuras palielina garozas darbaspējas un sekmē problēmas atrisināšanu.
Retikulārajā formācijā nervu ķīmiskās enerģijas veidā saplūst un akumulējas liela daļa sensoro impulsu no visiem maņu orgāniem, arī no cīpslu, muskuļu (11) kaulu, ādas (12), asinsvadu (13), karotīdu sīnusa (14), plaušu un augšējo elpošanas ceļu (15) u.c. orgānu un audu receptoriem
Komentāri: 0 no 0