, slimnieka, — barības vielu ievadīšana organismā caur zondi, fistulu, izdarot klizmu, kā arī parenterāli (apejot gremošanas traktu). Mākslīgi cilv. baro dažu gremošanas orgānu slimību dēļ, piem., rīkles vai barības vada audzēja, apdeguma, sašaurinājumu gadījumā, pēc dažām kuņģa un zarnu operācijām, psihisku slimību gadījumā, ja cilvēks atsakās ēst, bezsamaņas stāvoklī, traumu gadījumā. MĀKSLĪGĀ BAROŠANA mērķis ir apgādāt organismu ar nepieciešamām olbv. un enerģiju, kā arī nodrošināt normālu ūdens un sāļu maiņu. MĀKSLĪGĀ BAROŠANA izdara caur zondi, ko ievada kuņģī vai divpadsmitpirkstu zarnā caur degunu, rīkli un barības vadu, caur kuņģī vai tievajā zarnā mākslīgi (ķirurģiskā ceļā) izveidotu fistulu vai parenterāli — ievadot uzturvielas vēnā, muskulī vai zemādā. Barojot caur zondi vai fistulu, parasti izmanto barojošus šķidrumus (piem., ūdens, cukura, biezpiena, krējuma, augļu un ogu sulu maisījumus). Parenterālai barošanai izgatavo dažādus maisījumus, kuru svarīgākās sastāvdaļas ir aminoskābes vai olbaltumvielu hidrolizāti, monosaharīdi (piem., glikoze). sāļi, vitamīni. Šajā gadījumā uzturvielas nonāk tieši asinīs, tāpēc šķīdumus ievada nepārtraukti. Barojošām klizmām nozīme ir vienīgi organisma apgādē ar šķidrumu un sāli, jo taisnajā zarnā un S veida zarnā uzsūcas tikai 5% glikozes un fizioloģiskais šķīdums.