veidojas limfvados, limfmezglos, kā arī dažādos limfoidālo audu sakopojumos. Tie sastopami samērā reti. Cēloņi neskaidri: pārmaiņas organisma hormonālajā līdzsvarā, varbūt arī kāds vīruss. Galv. tipi: gigantofolikulārā limfoma — noteiktas grupas limfmezglu (kakla, paduses vai cirkšņa) hron. palielināšanās 3—10 cm diametrā, mezgli ieapaļi, labi norobežoti; retikulosarkoma — audzējs, kas biežāk skar kakla limfmezglus un rīkles limfoidālos audus, loti reti novērojama izolēta kāda atsevišķa orgāna retikulosarkoma; saslimst gk. jauni cilv.; limfosarkoma skar kādu limfmezglu grupu vai arī atsevišķu orgānu, piem., kuņģi, raksturīga audzēja agrīnā izplatība apkārtējos audos un to infiltrācija; limiogranulomatoze skar gk. limfmezglus un liesu. Mandelēs reizēm var izveidoties ļaund. audzējs, t.s. limfoepitelioma, kas limfātiskās sistēmas elementus skar tikai sekundāri. Pēc ārējām izpausmēm pie LIMFĀTISKĀS SISTĒMAS ĻAUNDABĪGIE AUDZĒJI grupas var pieskaitīt arī tās leikožu formas, kas saistītas ar limfmezglu palielināšanos, piem., limfoleikozi. Ārstēšana atkarīga no procesa plašuma, lokalizācijas un audzēja rakstura. Daži audzēji, piem., 1imfosarkoma, ir ļoti vārīgi pret apstarošanu, citos gadījumos nepieciešama operācija. Parasti operāciju kombinē ar apstarošanu vai pretvēža ķīm. preparātu lietošanu. Ja operēt nav iespējams vai nav ieteicams, lieto staru (limfosarkomas, limfogranulomatozes u.c. gadījumos) vai ķīm. terapiju. Ģeneralizētu formu ārstēšanā izmanto medikamentozo terapiju, kombinējot ķīm. preparātus ar hormonu preparātiem. Profilakse. Laikus radikāli jāārstē hroniski limfmezglu iekaisumi; ilgstoši palielināti limfmezgli nereti jāoperē.