diagnostiska, kā arī ārsta, procedūra.

Mikroskopiski izmeklējot kuņģa skalošanā iegūto šķidrumu, iespējams atrast audzēja šūnas, tbc mikobaktērijas, kā arī noteikt dažu iekaisumu procesu (piem., kuņģa gļotādas iekaisuma) diagnozi. KUŅĢA SKALOŠANA ārstn. nolūkā parasti izdara, ja notikusī saindēšanās ar bojātām, inficētām, indīgām barības vielām vai ķīm. indēm, kā arī dažu kuņģa un zarnu slimību (ja rodas kuņģa vārtnieka sašaurinājums), zarnu aizsprostojuma, kuņģa gļotādas iekaisuma u.c. gadījumos.

KUŅĢA SKALOŠANA efekts atkarīgs no indes īpašībām un no tā, cik ilgā laikā pēc saindēšanās cietušajam sniedz palīdzību; dažas indes (piem., spirti) kuņģī atrodas tikai 1 st., citas (piem., barbiturāti) — 6—8 st. un ilgāk.
Saindēšanās gadījumā KUŅĢA SKALOŠANA ir galv. ārstn. paņēmiens, to neizdara vienīgi agonijas (priekšnāves) stāvoklī vai drudža gadījumā.

Kā pirmo pašpalīdzības paņēmienu līdz nokļūšanai slimnīcā var ieteikt lielāka šķidruma daudzuma izdzeršanu un vemšanas izraisīšanu, tomēr daļai slimnieku šo paņēmienu bīstami lietot, jo kuņģa saturs var nonākt elpošanas ceļos. Ārstn. iestādē KUŅĢA SKALOŠANA izdara caur zondi, kas savienota ar piltuvi, izmantojot šifona principu. Kuņģa skalošanai parasti lieto ļoti daudz (15—20l; ja notikusi saindēšanās ar fosfororganiskiem savienojumiem, — pat 30—60l) silta ūdens vai vāja kālija permanganāta šķīduma. Skalošanu beidzot, kuņģī ievada caurejas līdzekļus (sāļus vai eļļas).

Ja saindēšanās notikusi ar sārmu, skalošanai lieto vāju skābes šķīdumu — un otrādi. Pirmajā st. pēc saindēšanās ar sārmu, it sevišķi, ja nav bijis vemšanas, pa tievo zondi, kas ievadīta caur degunu, atsūc to šķidrumu, kas vēl var atrasties barības vadā. Pēc tam zondi ievada tālāk — kuņģī — un slimniekam, liek dzert ūdeni, kas skalo barības vada sienas; ūdeni atsūc pa zondi. Šādu procedūru atkārto 3—4 dienas. Dažas indes (piem., metilspirts, morfīns) caur kuņģa gļotādu ne tikai uzsūcas, bet arī izdalās, tāpēc KUŅĢA SKALOŠANA ieteicamas atkārtot.