mākslīgi izraisīts daļējs miegs, stāvoklis starp miegu un nomodu.

Daļu smadzeņu garozas pārņēmis kavēšanas process, un tā vispār impulsus neuztver, bet pārējās daļās veidojas īpatnēja ierosas un kavēšanas procesu mijiedarbība, kas ārēji izpaužas t.s. fāžu stāvoklī.
HIPNOZE fizioloģisko pamatu izskaidro I. Pavlova eksperimentālie darbi par ierosas un kavēšanas procesu dinamiku smadzenēs. Pārejas stāvoklī no nomoda uz miegu mainās nolīdzinātajā fāze un paradoksālā fāze. Šai laikā reakcijas intensitāte vairs neatbilst kairinātāja stiprumam.
Nolīdzinātajās fāzes laikā vāji un spēcīgi kairinātāji rada vienāda stipruma atbildes reakciju (cilv. reaģē vienādi uz skaļu un klusu balsi). toties paradoksālās fāzes laikā vājš kairinātājs izraisa spēcīgāku atbildes reakciju nekā stiprs.

Hipnotizētāja teiktais vārds rada spēcīgāku ietekmi nekā stiprākais kairinātājs — sāpes, aukstums, karstums. Tāpēc hipnotizētam cilv. var, piem., iedvest, ka viņš nejūt sāpes vai rūgtu garšu sajūt kā patīkamu un saldu. Tieši paradoksālā fāze sevišķi nozīmīga ārstn. iedvesmai.

HIPNOZE iedvesmu slimnieks uzņem bez domāšanas un vērošanas. Vārds vienlaikus rada stipru dominējošu ierosu kādā no smadzeņu garozas apvidiem un pilnīgu kavēšanu apkārtējās zonās, tāpēc slimnieks dziļā HIPNOZE neuztver apkārtējos notikumus un pēc pamošanās par tiem nekā neatceras.

HIPNOZE pēc izcelsmes un izpausmes (asinsrites sistēmas reakcijas, elpošanas, sekrēcijas u.c. orgānu funkciju maiņas) ir līdzīga parastam miegam, vienīgi fāžu stāvoklis ir ļoti īss, iesnaušanās laikā pat nepamanāms. Dažāda slimnieku jutība pret HIPNOZE saistīta ar augstākās nervu darbības īpatnībām (vieglāk hipnozei padodas cilvēki, kuru augstākajai nervu darbībai raksturīgs pirmās signālsistēmas pārsvars). Tā atkarīga no ārējiem apstākļiem (hipnozi veicina visi faktori, kas sekmē miega rašanos parastos apstākļos — klusums, tumsa, guļu stāvoklis u.c.), ārsta autoritātes, slimnieka vēlēšanās hipnotizēties utt.

HIPNOZE izmanto par atsevišķu ārstēšanas metodi, bet biežāk kombinē ar citiem ārstn. paņēmieniem. HIPNOZE lieto psihiatrijā (gk. ārstējot neirozes, dažas psihopātiju formas), dermatoloģijā u.c. medicīnas nozarēs. Personām, kas ar grūtībām padodas HIPNOZE, pirmajos seansos var lietot vieglus miega līdz. (narkohipnoze).

Ir vairākas HIPNOZE dziļuma stadijas. Virspusējā HIPNOZE — snaudas stāvoklis, smaguma sajūta plakstiņos un locekļos; palēninās pulss un elpošana. Vid. pakāpe — viegls miegs, slimnieks nevar atvērt acis, viņam var iedvest dažādas pārmaiņas kustībās (apgrūtinātas kustības, funkcionālas parēzes, katalepsiju jeb vaskvalkanību) vai jušanā (kā nejutību, tā pastiprinātu jutību).
Dziļākā HIPNOZE pakāpe — hipnotiskais miegs; saglabājas hipnotizētāja kontakts ar slimnieku («raports»), jo dominējošā ierosa sakarā ar stipro kavēšanas procesa izplatību pilnīgi izolēta un palikusi tikai nelielā smadzeņu garozas punktā («sargpunkts»), kas reaģē vienīgi uz bipnotizētāja vārdiem; cits cilv. kontaktu ar hipnotizēto panākt nevar. Slimnieka muskulatūra pilnīgi atslābuši. Šādā stāvoklī var iedvest šķietamas sajūtas (redzes, dzirdes, taustes sajūtu). sajūtu, ka cilv. atrodas citās situācijās; iespējama arī posthipnotiskā iedvesma — iedvestas darbības, kas tiks izpildītas pēc pamošanās.
Pēc HIPNOZE seansa pirmajām 2 stadijām atmiņa par notikušo saglabājas, dziļākās stadijas laikā pārdzīvoto slimnieks neatceras.

Terapijas nolūkā HIPNOZE var izmantot par miega, atpūtas līdz., bet parasti lielāka nozīme ir iedvestajiem ārstn. norādījumiem. HIPNOZE nevar lietot cilvēkiem, kuri pret to izturas noraidoši, kā arī pret slimnieka paša gribu. HIPNOZE nav iespējams cilvēkam iedvest domas (noziedzīgus norādījumus), kas svešas viņa personībai. Nav pareizs uzskats, ka HIPNOZE it kā vājinātu cilv. gribu.

HIPNOZE drīkst izmantot tikai ārsts.