ĀDAS TUBERKULOZE rašanos veicina organisma uzņēmība un ādas fiziol. funkciju traucējumi. Tuberkulozes mikobaktērija ādā parasti nokļūst ar asinīm un limfu no inficētiem iekšējiem orgāniem, kā arī pašinficēšanās ceļā (piem., plaušu tbc slimniekam mikobaktērijas var nokļūt mutē ar krēpām un tur radīt mutes gļotādas tbc.; retāk ieros. iekļūst bojātā ādā no ārējās vides. Izšķir ĀDAS TUBERKULOZE lokalizētās formas (norobežoti bojājumi ādā, kuriem ir hron. gaita un tieksme lēni progresēt) un diseminētās formas (simetriski izkaisīti bojājumi ādā, kuri var paši no sevis izzust un atkal pēkšņi parādīties).

ĀDAS TUBERKULOZE lokalizētās formas.
Tuberkulozā vilkēde (lupus vulgaris) ir visbiežāk sastopamā (līdz 75% ), ĀDAS TUBERKULOZE forma. Slimība parasti sākas un attīstās bērna vai pusaudža gados. Sākotnējais izsitums — lupoma (tuberkuls) veidojas ādā kniepadatas galviņas vai zirņa lielumā. Tā ir sarkana, ar iedzelteni brūnu nokrāsu. Lupomas visbiežāk lokalizējas sejā, sevišķi uz deguna, vaigiem, kā arī deguna, mutes un rīkles gļotādā. Tām sadzīstot, paliek rētas, kas var radīt smagus izkropļojumus. Tuberkulozajai vilkēdei raksturīga jaunu lupomu veidošanās vecajās rētās. Gaita hroniska.
Ārstē ar spēcinošiem līdz. (dzelzs, fosfora, kalcija preparātiem, C, D2 vit.), pilnvērtīgu uzturu, prettuberkulozes līdzekļiem (ftivazīdu, tubazīdu, PASS, streptomicīnu). Ilgstoši jāārstējas slimnīcā un sanatorijā.

Skrofuloderma (scrofuloderma) rodas gk, bērnībā vai jaunībā. Tbc bojāto un palielināto kakla limfmezglu dēļ kakls stipri uztūkst, zūd robeža starp galvu un kaklu. Tbc inf. nokļūst ādā ar asinīm un limfu (primārā skrofuloderma) vai biežāk no tbc bojātiem limfmezgliem, kauliem, locītavām (sekundārā skrofuloderma). Retāk iespējama eksogēna inf.-ēšanās. Primārā skrofuloderma var rasties jebkurā vietā uz ādas, sekundārā — parasti kakla limfmezglos.
Ārstē tāpat kā tuberkulozo vilkēdi.

Kārpveida ĀDAS TUBERKULOZE (tuberculosis cutis verrucosa) visbiežāk izveidojas eksogēnas inf. ceļā. Tā sastopama cilvēkiem, kas darbā saskaras ar tuberkuloziem dzīvn. vai to ādām, ar tbc slimnieku līķiem. Atšķirībā no vienkāršajām kārpām tām ārmalā ir iekaisuma valnis. Lokalizējas gk. uz plaukstas locītavām, bet var būt arī citās ķermeņa daļās. Ārstē tāpat kā tuberkulozo vilkēdi. Adas bojājumus izoperē, reizēm lieto diatermokoagulāciju.
Profilakse. San. hig. apstākļu uzlabošana darbavietā.

Čūlainā ĀDAS TUBERKULOZE (tuberculosis cutis ulcerosa) visbiežāk rodas pašinficēšanās ceļā, parasti cilvēkiem, kas slimo ar iekšējo orgānu smagu tbc. Čūlas veidojas vietās, kur āda pāriet gļotādā, — ap lūpām, anālo atveri, dzimumorgāniem. Slimība ilgstoša.
Arstē gk. iekšējo orgānu tbc perēkli, kas izdala mikobaktērijas. Biežāk sastopamās ĀDAS TUBERKULOZE diseminētās formas.

Papulonekrotiskā ĀDAS TUBERKULOZE (tuberculosis cutis papulonecrotica) izplatās ar asinīm. Lokalizējas gk. uz augšdelmiem un apakšstilbiem, plaukstu virspusē, kā arī sejā. Slimībai raksturīgi blīvi, zilgansarkani tuberkuli, ne lielāki par zirni. Pēc tuberkula sadzīšanas paliek baku rētai līdzīgs iedobums. Slimība ilgstoša. Uzliesmojumi pavasarī un ziemā.
Ārstē tāpat kā tuberkulozo vilkēdi. Induratlvā eritēma (erythema induratum) lokalizējas uz apakšstilbiem. Slimo gk. sievietes. Slimības attīstību veicina kāju apsaldēšana un darbs, kas saistīts ar ilgstošu stāvēšanu. Zemādas tauku slānī veidojas zilgansarkani mezgli, ne lielāki par baloža olu. Tie atstāj rētu. Vispārējā ārstēšana tāda pati kā tuberkulozes vilkēdes gadījumā. Bojājumus apstaro ar ultravioleto starojumu, lieto arī dažādas ziedes.