reakciju virkne, kas ir sekas jebkura neparasta, spēcīga kairinātāja (stresora) iedarbībai uz organismu. STRESS stāvoklī izšķir trauksmes stadiju, rezistences stadiju un izsīkuma stadiju. Trauksmes stadijā notiek organisma aizsargspēju mobilizēšana. Tā sākas ar simpātiskās nervu sistēmas aktivitātes īslaicīgu palielināšanos un pastiprinātu adrenalīna izdalīšanos. Pēc tam pavairojas virsnieru garozas hormonu glikokortikoīdu daudzums asinīs. Rezistences stadijai raksturīga organisma pastiprināta pretestība stresora iedarbībai. Rezistences stadijas beigās organisma stāvoklis parasti normalizējas. Ja stresora darbība turpinās vai virsnieru garozas darbība nav pilnvērtīga, organisma aizsargspējas izsīkst — iestājas izsīkuma stadija, kas var novest pie organisma bojāejas. Šī teorija, kurai pamatus licis Kanādas ārsts patologs H. Selje, zināmā mērā vienkāršo organisma regulācijas procesu pamatlikumus, nenovērtē CNS līdzdalību šajos procesos.