hroniska saistaudu slimība, kas izpaužas gk. ādā, bet var skart arī citus orgānus. Cēloņi: fokāla inf. zobos, mandelēs, deguna blakusdobumos, vidusausī un citur, iekšējās sekrēcijas dziedzeru un CNS, kā arī veģetatīvās nervu sistēmas darbības traucējumi. SKLERODERMIJA veicina pārpūlēšanās, locekļu pārsalšana, psih. un fiz. traumas. Ir tipiskās un atipiskās formas. Tipiskā SKLERODERMIJA ir norobežota un vispārēja. Norobežotai SKLERODERMIJA raksturīgs atsevišķu nelielu ādas apvidu sacietējums. Bojātā āda ir vaska dzeltena vai balti zilgana, cieta, nekustīga, apņemta ar violetu iekaisuma joslu. Vispārējā SKLERODERMIJA skar plaukstas, j)ēdas, seju, kā arī vidukļa ādu. Ada sacietē, kļūst mazkustīga vai pilnīgi nekustīga, to nevar saņemt krokā. Seja zaudē izteiksmi, pirksti — spēju kustēties un deformējas, vēlāk pirkstos var izveidoties čūlas. Ķermeņa ādas sastingums traucē kustības un elpošanu. Beidzot rodas ādas atrofija. Atipiskā SKLERODERMIJA arī var būt norobežota vai vispārēja. Adas sacietējums ir virspusējs, āda līdzīga pergamenta papīram. Dažreiz sacietējuma nav, bet redzami tikai atrofiski un pigmentēti plankumi. Ārstē ar antibiotikām, asinsvadu paplašinātājiem un audu mīkstinātājiem līdz., vitamīniem. Labus panākumus dod diatermija, ultraskaņas terapija, masāža, ārstēšanās dienvidu kūrortos. Profilakse. Fokālās inf. ārstēšana, normāls darba un atpūtas režīms