psih. traucējumi, kas rodas gk. vecumā.

Pie tām pieder funkcionālās psihozes {involūcijas psihozes, vēlīnā melanholija, vēlīnās murgu psihozes). psih. traucējumi sakarā ar organiskām CNS slimībām (asinsvadu bojājumu radītās psihozes, galvas smadzeņu atrofija ar psih. traucējumiem, vecuma plānprātība).

Pie PSIHOZES LIELĀ VECUMĀ pieskaita arī psih. slimības, kas iespējamas dažādā vecumā, bet kas pirmo reizi radušās vai arī mainījušas savu dinamiku lielā vecumā. Visām liela vecuma psihožu izpausmēm — depresijai, murgiem, halucinācijām — ir vairākas kopīgas īpatnības.
Depresijā mazāk izpaužas nomāktība, nekustīgums, biežāk vērojama trauksme, bažas, nemiers (par sevi, ģimeni, nākotnes notikumiem), centrālo vietu sāk ieņemt domas par veselību un materiālām vērtībām. Raksturīgs īgnums, neapmierinātība ar ģimeni un apkārtējiem cilv. Murgos galv. tematika ir hipohondrija, kaitēšanas un greizsirdības tēmas. Raksturīgākā PSIHOZES LIELĀ VECUMĀ ir vecuma jeb senilā psihoze, kas rodas nevis fiziol. novecošanas, bet patol. procesa dēļ.

Slimība sākas pakāpeniski pēc 65 g. vecuma. Sākumā mainās raksturs, saasinās agrākās rakstura īpašības (taupības vietā rodas skopums, akurātības vietā — pārmērīgs pedantisms), parādās aizdomīgums, noslēgtība, egoisms, cietsirdība. Saslimušais kļūst īgns, drūms, noslēgts. Arvien vairāk pasliktinās atmiņa, slimnieks vairs nespēj neko jaunu apgūt, bet iepriekšējās zināšanas pamazām zūd. Rodas t.s. dzīve pagātnē, slimnieks aizmirsis pēdējos gadus un dzīvo it kā savas jaunības situācijā.
Uz plānprātības fona var rasties depresija, murgi, akūtas psihozes apvienojumā ar aptumšotu apziņu.

Slimniekam nepieciešama kopšana un uzraudzība, lai viņu pasargātu no aplamas rīcības.