locītavu iekaisums.

Izšķir reimatisko POLIARTRĪTS (↑ reimatisms) un nereimatiskos jeb inf.-ciozos POLIARTRĪTS. Infekciozie POLIARTRĪTS savukārt var būt divējādi: infekciozie specifiskie POLIARTRĪTS un inf.-ciozais nespecifiskais jeb reimatoīdais POLIARTRĪTS.

Infekciozo specifisko POLIARTRĪTS ierosina noteikta — specifiska inf. (tbc, bruceloze, dizentērija, gonoreja, sifiliss). Infekciozā specifiskā POLIARTRĪTS norise atkarīga no ierosinātāja.

Tuberkulozes izraisīts POLIARTRĪTS pa lielākai daļai sākas bērnībā. Visbiežāk tas rodas mugurkaulā, gūžas vai ceļu locītavās. Parasti pirmais simptoms ir pastāvīgas sāpes locītavā, vēlāk locītava pietūkst, tajā uzkrājas šķidrums, locītavas skrimslis un kaulaudi sairst, locītava deformējas; ja skarts mugurkauls, var izveidoties kupris. Retos gadījumos tbc izraisa vairāku locītavu iekaisumu, kas noris ar niecīgām sāpēm un nelielu pietūkumu (gk. sīkajās locītavās).
Brucelozes izraisīta POLIARTRĪTS norise ir visai daudzveidīga; zināmā mērā tā līdzīga reimatoīdajam POLIARTRĪTS. Lielākās pārmaiņas parasti ir krustu kaula un zarnkaula locītavas apvidū. Slimības pazīmes var būt ļoti dažādas, — no nelielām sāpēm locītavās līdz kustību ierobežojumam un pietūkumam.
Dizentērijas izraisīta POLIARTRĪTS gadījumā locītavu sāpēm mēdz būt klejojošs raksturs, sāp gk. ceļa un pēdas locītavas.
Gonorejas izraisīts POLIARTRĪTS mēdz sākties pēkšņi, locītavas dobumā strauji uzkrājas šķidrums. Sākumā sāp vairākas locītavas, pēc tam iekaisums saglabājas vienā vai divās locītavās — visbiežāk ceļa, pēdas vai plaukstas pamata locītavā. Iekaisums skar arī muskuļu cīpslas un gļotsomiņas, samērā agri rodas muskuļu atrofija un savilkumi. Mikrobus atrast grūti.

Sifilisa izraisīts POLIARTRĪTS mēdz būt divējāds:
1) locītavas somiņas iekšējā apvalkā veidojas gummas, bet locītavu dobumā, parasti ceļa locītavās, uzkrājas šķidrums, locītavas pietūkst, kustību iespējas samazinās;
2) gummas veidojas kaulos un skrimslī, tāpēc tie nereti sairst un izveidojas deformācijas; sāpes šajos gadījumos parasti ir nelielas, locītavu kustības, kaut arī process ir samērā smags, saglabājas ilgstoši.

Ārstēšana un profilakse atbilst attiecīgo slimību ārstēšanai un profilaksei.

Infekciozais nespecifiskais jeb reimatoīdais POLIARTRĪTS līdzīgs reimatismam. Ikdienas dzīvē to mēdz saukt par īsto locītavu reimatismu, kaut gan patiesībā tā ir cita slimība. Reimatoīdais POLIARTRĪTS ir ļoti izplatīts. Pastāv uzskats, ka to izraisa fokālā inf. (bojāti zobi, strutojošas mandeles, deguna blakusdobumu iekaisums u.c). Nozīme ir arī iedzimtībai.
Fokālā inf. ilgākā laikā var patoloģiski pārveidot dažas organisma olbv., arī locītavu iekšējā apvalkā. Tās kļūst it kā organismam svešas, pārvēršas autoantigēnos, tāpēc cīņai pret tām organisms rada pretvielas, kas cenšas savienoties ar pārveidoto olbv. un padarīt to nekaitīgu. Šī savienošanās daļēji var notikt pašā locītavā. Tāpēc locītavas somiņas iekšējais apvalks piebriest un iekaist, vēlāk locītavā saaug saistaudi, tā deformējas un kļūst mazkustīga. Šim procesam piemīt tieksme atkārtoties, recidivēt. Iekaist arī audi ap locītavu un muskuļi.
Ar reimatoīdo POLIARTRĪTS biežāk slimo jauni un pusmūža cilv., pārsvarā sievietes. Slimība var sākties pēkšņi ar paaugstinātu t un stiprām sāpēm locītavās. Sāpes mitējas, bet pēc tam rodas no jauna. Katrs nākamais paasinājums parasti ir vieglāks par iepriekšējo, bet slimības pazīmes arvien biežāk izpaužas ari starplaikā starp paasinājumiem. Visbiežāk reimatoīdais POLIARTRĪTS sākas pamazām ar nelielām sāpēm vienā vai dažās locītavās; vēlāk sāpes pāriet uz citām locītavām. Gandrīz vienmēr no rītiem locītavās jūtams stīvums, kas pēc iekustēšanās mazinās. Locītavas bieži pietūkst, kļūst sāpīgas un deformējas, bet muskuļi ap tām atrofējas.
Smagākos gadījumos locītavas kļūst nekustīgas, iestājas ankiloze. Parasti iekaist simetriskās locītavas abās pusēs. Asinīs palielinās leikocītu daudzums, mainās olbv. sastāvs un asiņu bakterioloģiskā aktivitāte. Dažos gadījumos izdodas atrast t.s. reimatoīdo faktoru — speciālu patol. olbv. Vēlākajās stadijās rodas anēmija, nieru iekaisums u.c. orgānu darbības traucējumi.

Ārstēšana. Jālikvidē visi fokālās inf. perēkļi. Slimības paasinājuma periodā nepieciešams gultas režīms. Tā kā slimnieks stipri svīst, bieži jāmaina veļa, rūpīgi jākopj āda. Tikko akūtie traucējumi mitējas, jāatsāk kustības, lai nerastos locītavu nekustīgums. Hron. periodā, kad paasinājuma pazīmju nav, nepieciešamas fiz. nodarbības, kuru apjomu un paņēmienus nosaka ārstn. fizkultūras speciālists. Bieži nepieciešama fizioterapija: akūtajā periodā siltums — ietinumi, sildīšana ar solluksu, parafīna aplikācijas, bet pēc iekaisuma mitēšanās ultraīsviļņu terapija, ultraskaņas terapija, masāža, ozokerīta aplikācijas utt., ko nosaka ārsts. Medikamentus (pret iekaisuma un prethistamīna līdzekļus) lieto atkarībā no slimības formas un stadijas tikai pēc ārsta norādījumiem.
Reimatoīdā POLIARTRĪTS ārstēšana ir efektīva vienīgi tad, ja slimnieks precīzi izpilda ārsta norādījumus. Maksimāli jāizvairās no faktoriem, kas var izraisīt slimības paasinājumu (no saaukstēšanās, vīrusu u.c. inf.-s, pārslodzes, nepietiekama olbv. daudzuma uzturā).