rodas, infekcijai iekļūstot deguna blakusdobumos — augšžokļa, pieres kaula un spārnkaula dobumos vai sietiņkaula šūnās. Inf. deguna blakusdobumos var iekļūt no deguna dobuma, bet inf. slimību (gripas, skarlatīnas, masalu, plaušu karsoņa u.c.) gadījumā — arī ar asinīm.

DEGUNA BLAKUSDOBUMU IEKAISUMS rašanos veicina nepareiza šņaukšana vai šķaudīšana (nešņaukt abas nāsis reizē, neaizturēt šķavas!), deguna blakusdobumu sienu traumas, kā arī bojāti zobi, kuru saknes pieguļ augšžokļa dobumu apakšējai sienai. Nozīme arī alerģijai.

DEGUNA BLAKUSDOBUMU IEKAISUMS var būt akūts vai hronisks. Hron. iekaisumi rodas, ja nav izārstētas akūtās formas vai ir pavājināta organisma reaktivitāte; to attīstību sekmē arī neizārstētas deguna dobuma slimības (deguna starpsienas izliekums, hron. iesnas, polipi) un adenoīdi. Visbiežāk sastopams sietiņkaula šūnu iekaisums (etmoidīts) un augšžokļa dobumu gļotādas iekaisums (augšžokļa sinusīts jeb haimorīts), retāk — pieres kaula dobuma gļotādas iekaisums (frontīts) un spārnkaula dobuma gļotādas iekaisums (sfenoidīts).

Dažkārt iekaist vairāki vai pat visi deguna blakusdobumi (pansinusīts). Simptomi: galvassāpes, gk. pierē, spiediena sajūta, retāk sāpes, iesnas, ožas zudums (anosmija), slikta pašsajūta; sfenoidīta gadījumā galvassāpes lokalizējas pakausī. Šīs pazīmes parasti spilgtākas akūtam iekaisumam.

Diagnozes precizēšanai nepieciešama deguna blakusdobumu rentgenogrāfija dažādās pozīcijās. Ja inf. no deguna blakusdobumiem izplatās uz acu dobumiem (orbītām) vai galvaskausa iekšpusi, izveidojas bīstamas komplikācijas.

Akūtu iekaisumu ārstē ar dažādām siltuma procedūrām, antibiotikām u.c. preparātiem, desensibilizējošiem līdz., kā arī cenšas sašaurināt deguna gļotādas asinsvadus ar īpašiem deguna pilieniem.

Hron. haimorīta un frontīta gadījumā izdara augšžokļa vai pieres kaula dobuma punkciju un skalošanu; dažkārt nepieciešama operācija.