inf. slimība, ko izraisa leišmanijas — tripanosomu dz. vienšūņi. Izšķir ādas LEIŠMANIOZE (ieros. Leishmania tropica), gļotādas un ādas LEIŠMANIOZE (ieros. L. brasiliensis) un iekšējo orgānu jeb viscerālo LEIŠMANIOZE (ieros. L. donovani). Cilv. organismā leišmanijas iekļūst pēc moskīta dzēliena. Moskīti savukārt inficējas, sūcot slimu grauzēju (susliku u.c.), suņu, retāk slimu cilv. asinis. PSRS ar LEIŠMANIOZE slimo gk. Aizkaukāzā un Vidusāzijā. Adas LEIŠMANIOZE gadījumā moskīta dzēluma vietās ādā veidojas čūlas. Atkarībā no ieros. īpašībām inkubācijas periods ilgst no 1 ned. līdz 2 mēn. vai no 2 mēn. līdz 1—2 g. Ja inkubācijas periods ir īss, inficēšanās vietā rodas sarkans mezglveida ādas sabiezējums, kas ātri palielinās. Sabiezējuma vietā drīz veidojas čūla, sākumā bāla, vēlāk spilgti sārta; tā var sasniegt 5 cm diametru un 1—3 mm dziļumu. Pēc 1 /Ž mēn. sākas rētošanās; tai beidzoties, ādā var palikt kosmētisks defekts. Ja inkubācijas periods ir garāks, arī ādas sabiezējuma veidošanās ir ilgstoša —- čūla rodas tikai pēc 6—7 mēn., rētošanās sākas apm. pēc gada un var turpināties līdz 3 g. Gļotādas un ādas LEIŠMANIOZE ir izplatīta Centrālamerikā un Dienvidamerikā. Viscerālās LEIŠMANIOZE inkubācijas periods ir no 20 dienām līdz pat 2—-3 g. Leišmanijas izplatās pa visu organismu ar asinīm. Raksturīgākie simptomi ir nogurums, ilgstoša viļņveidīgi paaugstināta t, vaskaini bāla, vēlāk tumša ādas nokrāsa. Palielinās liesa, aknas, rodas mazasinība. Adas LEIŠMANIOZE Čūlu ārstēšanā lieto akrihīna preparātus, fizikālās procedūras, apstarošanu ar rentgenstarojumu; viscerālo LEIŠMANIOZE ārstē ar solusurmīnu. Profilakse. Grauzēju un moskītu iznīcināšana; cilvēku vakcinācija apvidos, kur LEIŠMANIOZE plaši izplatīta.